Filmiņas pašās beigās parādījās tās galvenais tēlotājs — seifs «Garants-Lukss-83», kas (ar diktora starpniecību) uzrunāja auditoriju salkanā balsī:
«Tikai es garantēju jūsu naudas neaizskaramību!»
Sis pēdējais kadrs bija tā nokaitinājis Mūnu, ka viņš vēl tagad turpināja ārdīties:
— Ja tikai man rokas nebūtu saistītas ar šo sasodīto līgumu, ko jūs, Deilij, tik neapdomīgi parakstījāt, tad es…
Ar žestu palūdzu viņu apklust. Gribēju tikt skaidrībā par kādu mīklainu detaļu, kas tikai nupat bija nonākusi līdz manai apziņai.
šo filmiņu «Universālā panorāma» demonstrēja ik dienu, pie tam vairākas reizes.
Vakar kadrs ar pagalmā pamesto mašīnu (bez Elvīras) izskatījās mazliet citāds. Labi atcerējos, ka peļķēs atspoguļojās saUle. Šodien, noskatoties pa televizoru šo pašu vietu, sauli vairs neredzēju.
Katram gadījumam palūkojos logā. Patiešām, pirmo reizi pēdējo dienu laikā smagi pelēki mākoņi gūlās uz pretējā nama jumta.
— Vai tad jūs katru dienu no jauna filmējat šo idiotisko automobili? — vaicāju Elvīrai.
— Nevis no jauna, bet pastāvīgi! — viņas balsī izskanēja tāds kā lepnums. — Un zināt, kāpēc?
— Droši vien jūsu operatoriem nav ko darīt, — noņurdēja Mūns. v
— Nekā tamlīdzīga. Esam tur ierīkojuši lamatas. Jūsu profesionālajā žargonā runājot, «mēs izsekojam objektu, kuram nav ne jausmas, ka viņš kļuvis par izsekošanas objektu».
— Ne jausmas! — Mūns pārmēdīja. — Pietiek Džekam noskatīties kaut vienu jūsu pārraidi, un jūs varat aizmest savu vērtīgo atradumu mēslainē. Jūs esat vienkārši slima!
— Ar ko?
— Ar maniakālu reklamēšanas sindromu!
— Jums tā liekas? — Elvīra vīzdegunīgi pavīpsnāja. — Bet inspektors Kouls to uzskata par labu ideju. Ko jūs tagad teiksiet?
— Tikai to, ka viņam pielipusi jūsu mānija.
— Man, vai? — uz sliekšņa negaidot parādījās pats inspektors. — Tūdaļ atklāšu kaut ko tādu, kas liks jums mainīt savu nostāju… Man .palaimējās sazvejot kādu tipu, kurš kādreiz apgrozījies Džeka sabiedrībā. Lūk, te es pierakstīju viņa liecību, — inspektors izvilka no kabatas savu bloknotu.
— «Džeks ne reizi mūžā nav skatījies televizoru. Arī uz kino viņš neiet. Pirms katras paredzētās operācijas viņš mēdz noīrēt istabu kādā trešās šķiras viesnīcā. Operāciju paveicis, viņš ieslēdzas istabā uz veselu nedēļu, dažkārt pat uz divām. Ēdienu viņam atnes numurā. Nogaidījis zināmu laiku, viņš atstāj pilsētu.»
Inspektors Kouls ar uzvarētāja žestu aizsita ciet savu bloknotu.
— Varbūt viņš jums ienkārši sapūtis pīlītes, — es skeptiski piezīmēju.
— Bet ja tā tomēr taisnība? — izaicinoši jautāja Elvīra.
— Tad acīmredzot nāksies apstaigāt visas trešās šķiras viesnīcas, — es piekāpos.
Iestājās tieši taš brīdis, kad nenogurdināmais seržants Higinss varēja parādīt savu aktivitāti. Viņš bija atnācis vēl pirms inspektora, bet, tā kā neviens no mums trijiem negriezās tieši pie viņa, uzskatīja par prātīgāku klusēt. Runāt seržants vispār nemīlēja. Viņa stiprā puse bija darbība. Darboties seržants Higinss parasti iesāka, vai nu saņēmis attiecīgu instrukciju, vai arī, tāpat kā šoreiz, kad mērķis skaidri zināms. •']
Seržants jau bija nolicis uz galda pilsētas ceļvedi, ko vienmēr nēsāja līdz. i i. i
— «Ādamsa» viesnīca, «Abateja», «Alonkvīns», «Aler- tona pansija sievietēm», — viņš uzskaitīja alfabētiskā kārtībā.
— Seržant, šo Alertona pansiju varat tūdaļ nosvītrot, — inspektors pavēlēja.
— Kāpēc tā? — seržants blisināja acis. — Vai jūs tur jau bijāt?
— Nebiju, bet esmu pārliecināts, ka Džeks tur ari nav bijis, — inspektors atcirta.
— Lai notiek! — Elvīra piekrita. — Reids pa viesnīcām nav ņemaz tik peļams, jo vairāk tāpēc, ka skatītājiem apnīkst redzēt vienu un to pašu. Bet, kas attiecas uz Džeka notveršanu, tad vairāk paļaujos uz mūsu lamatām…
DŽEKS MĒĢINA AIZBĒGT
«Universālās panorāmas» operators Hosē Revaldi, ielējis sev kafiju, rūpīgi ar plaukstu piesedza termosa vāciņu, kas viņam aizstāja tasi. Rūpība bija nepieciešama, jo šajos nolādētajos bēniņos gaiss šķita pelēks no putekļiem.
«Ierīkojot lamatas, te varēja vispirms kaut cik iztīrīt,» viņš klusībā nošķendējās.
Padzēris kafiju, Hosē aizsmēķēja un paskatījās pagalmā. Pusapaļais bēniņu lodziņš kādreiz bija aizstiklots, bet tagad rūts aizvietota ar īpašu plēvi.
Hosē pārlaida nievājošu skatienu tukšajam pagalmam un savam ienaida objektam — melnajai mašīnai «Fords- Sāga-83», kuras dēļ nācās astoņas stundas no vietas tupēt šajos putekļos. Brīnums, ka nevienam zaglim nav ienācis prātā pievākt šo pamesto automobili. Hosē pats to būtu labprāt aizdzinis — vismaz tiktu prom no šiem velna bēniņiem. Bet par to varēja tikai sapņot. Tepat netālu aiz pagalma žoga atradās otrais postenis — piena cisterna. Arī tur dežurēja operatori, kas tāpat mainījās ik pēc astoņām stundām. Viņu stāvoklis bija samērā apskaužams — atšķirībā no Hosē viņi varēja kavēt laiku, pļāpādami ar šoferi. >
Hosē paskatījās rokas pulkstenī. Redzamība vēl bija ciešama, kaut gan pamazām tuvojās krēsla, kas laupīja priekšmetu kontūras. Pēc stundas būs jāieslēdz infrasarkanā filmēšanas optika. Pārāk agri to arī nevar darīt — ierīce darbojas tikai pilnīgā tumsā.
Vienīgais līdzeklis pret garlaicību bija mūzika. Bet profesors to neļāva klausīties, lai neizkliedētu uzmanību. Tāpēc Hosē šim nolūkam bija iegādājies miniatūru tranzistoru, ko mudīgi paslēpa kabatā, tiklīdz Elvīra Zamora nāca pārbaudīt viņa modrību.