Pašlaik translēja brazīliešu melodijas. Atcerēdamies savu Riodežaneiro aizvadīto jaunību, Hosē kā ap&urts
klausījās dziesmas, kurām slavenā spāņu dziedātāja Ro- berto Mauretāno samtainais tenors piešķīra īpašu burvību. Labsajūtā viņš pat aizmiedza acis.
Bet, kad atkal tās atvēra, gandrīz vai sastinga: pie melnās mašīnas pienāca cilvēks, atslēdza to un apsēdās pie stūres.
Vai tas tiešām būtu Džeks Kreilis? Zili brīnumi! Krēslas dēļ Hosē nevarēja saskatīt seju. Bija redzama vienīgi saslietā apkakle, dziļi pār pieri uzvilktā platmale un melnās brilles.
Varbūt tas ir tikai parasts zaglis? Lai nu kā, ieslodzījumam šajos nolādētajos bēniņos pienācis gals. Hosē pielika raidītāju pie mutes un paziņoja savam piena cisternas kolēģim:
— Uzmanību! Viņš iesēdies mašīnā! Tūlīt izbrauks no pagalma!
Viņa pūles izrādījās liekas. Otrā posteņa operators bija pamanījis Džeku vēl pirms Hosē un jau paguvis pa radio pavēstīt studijai, kur šī sensacionālā ziņa sacēla kājās visus «Universālās panorāmas» darbiniekus.
Tāda bija uvertīra Elvīras Zamoras vadītajai sensacionālajai televīzijas pārraidei, kas ar vienu rāvienu padarīja viņu slavenu. Līdz tam reklāmas lietpratēji bija uzskatījuši Elvīru vienīgi par profesora Latona ieceru talantīgu izpildītāju, bet, sākot ar šo pārraidi, viņa tika uzskatīta par uzlecošu zvaigzni.
Nav zināms, vai tā bija nejaušība, intuīcija vai citi apstākļi, taču fakts, ka tai brīdī, kad Džeks Kreilis iekāpa savā mašīnā, Elvīra sēdēja tieši profesora Latona kabinetā. Minūtes laikā viņa jau atradās uz studijas ēkas jumta, kur viņu gaidīja helikopters. Kopš policija bija uzgājusi Džeka pamesto mašīnu dzelzceļa noliktavas pagalmā, šis lidaparāts kopā ar pilotu un operatoru, kuri mainījās ik astoņas stundas, jebkuru brīdi bija gatavs startēt.
Arī inspektors Kouls, paļaudamies uz Elvīras intuīciju, bija spēris nepieciešamos soļus. Kopš vakardienas viņš, > seržants Higinss un vēl kāds ducis šai operācijai izraudzīto policistu bija apmetušies centrālās policijas pārvaldes lidlauka dežūrtelpās un pat pārlaiduši tur nakti. Dažas minūtes pēc tam, kad uz turieni piezvanīja profesors Latons, arī divi policijas helikopteri pacēlās gaisā.
Radisti tūlīt uzņēma sakarus ar Elvīras pilotu, un apmēram pēc pusstundas visi trīs lidaparāti satikās norunātajā vietā.
Brīžiem ienirdami blīvos dūmu mutuļos, kas cēlās virs Patersonas rūpniecības rajona, viņi turpināja ceļu virs šosejas, pa kuru virzījās nepārtraukta mašīnu straume.
Sajā vienlaidus plūsmā varēja nomanīt vairākas melnas «Fords-Sāga-83». Vienīgais orientieris, kas ļāva atšķirt Džeka Kreiļa automobili no citām tāda paša modeļa mašīnām, bija baltā piena cisterna, kas turējās viņam cieši blakus.
Šo cisternu, kas ar savu gaišo krāsojumu spilgti izcēlās uz pelēcīgā fona, nedrīkstēja izlaist no acīm. Ikreiz, kad helikopters mazliet novirzījās, Elvīra uztraukti sauca: «Ra- kursu! Rakursu!» — un pilots steidzās izlabot kursu.
Miljoniem skatītāju, kurus «Universālās panorāmas» diktori jau bija paguvuši informēt par sensacionālo pakaļdzīšanos, tika dota iespēja soli pā solim vērot dramatisko pakaļdzīšanos. Uz Džeka Kreiļa automobili notēmētais cisternas objektīvs rādīja vajāšanas objektu, bet Elvīras operators savukārt uzņēma vajātājus — gan pašu cisternu, gan policijas lidaparātus.
Elvīra ar gandarījumu atzina, ka cisternas šoferis lieliski apguvis Viņas instrukciju. Turēdamies cieši aiz Džeka, viņš palaikam izrāvās uz priekšu, apdzīdams to. Daļēji tas tika darīts skatītāju interešu labā, dodot viņiem iespēju redzēt Džeka neskaidri spīguļojošās brilles un cimdotās rokaš uz stūres. Daļēji šim manevram bija arī taktisks nolūks, proti, iedvest Džekam drošības Sajūtu. Līdz šim viņš ne reizi nebija atskatījies. Acīmredzot Džekam nenāca ne prātā, ka cisternai, kas brīžiem pavīdēja priekšā, brīžiem palika aizmugurē, būtu kāds sakars ar viņu.
Elvīra nemaz nešaubījās par to. Kameras objektīvs cisternā bija labi nomaskēts, bez tam Džeka maldināšanai viņa bija izdomājusi sevišķi smalku triku — cisterna mazliet tecēja. Baltā strūkliņa, ko tā atstāja aiz sevis, aizsteidzoties Džekam garām, spētu maldināt pašu slīpētāko noziedznieku.
Lai neizbiedētu medījumu, helikopteri turējās pieklājīgā augstumā virs šosejāš, koordinēdami savu darbību pa radio.
Šīm sarunām lietoja īpašu Elvīras sagudrotu kodu. Džeku dēvēja par «preci», cisternu par «patērētāji}», «Universālās panorāmas» helikopteru pār «pasūtītāju», to lidaparātu, kurā atradās inspektors Kouls, par «tirdzniecības inspektoru», bet to, kurā lidoja seržants Higinss, — par «tirdzniecības aģentu».
— Runā tirdzniecības aģents! Neredzu preci! Baidos, ka tā aizmuks no patērētāja! — Elvīras kabīnē atskanēja seržanta Higinsa uztrauktā balss. Viņš tobrīd bija iekļuyis dzeltenīgu dūmu blāķī, ko debesīs izspļāva naftas pārstrādāšanas rūpnīda.
— Runā pasūtītājs! Nav ko uztraukties! Prece vēl turpat!
Vairākas minūtes valdīja klusums, ko partrauca vienīgi pilotam adresētie vienmuļie lūgumi neaizmirst rakursu. Tad šo atelpu radiosarunā pārtrauca inspektora Koula uzstājīgā balss;
— Te tirdzniecības inspektors! Prece jāņem nekavējoties, tiklīdz radīsies piemērota situācija! Pasūtītāj, vai jūs dzirdat mani? Nekavējoties!
Koula viedoklis bija tāds: kamēr Džeka mašīna brauca, iespiesta milzīgā mehanizētā straumē, par to nebija ko domāt. Ja iznāktu apšaudīšanās, ciestu daudz pilnīgi nevainīgu cilvēku. Jāgaida, kamēr gadīsies tāda vieta, kur šoseja nebūs tik pārblīvēta un helikopteri varēs nosēsties. Tad jārīkojas bez svārstīšanās.