Turpretī «Universālās panorāmas» interesēs bija pēc iespējas kāpināt dramatismu. Un ne tikai tāpēc, lai izdabātu skatītājiem. Jo ilgāk turpināsies vajāšana, jo vairāk pieaugs sasprindzinājums, jo vairāk būs iespēju iestarpināt tiešajā reportāžā reklāmas filmiņas fragmentus no iepriekšējām epizodēm ar Džeku. Tāpēc Elvīra ar tādu kā personiska aizvainojuma pieskaņu atcirta inspektoram:
— Tirdzniecības inspektori Vai jūs mani dzirdat? Pasūtītājs kategoriski noraida jūsu priekšlikumu tūlīt ņemt preci! Es esmu pret to! Atkārtoju — pret un vēlreiz pret!
Juzdama, ka šis sparīgais protests diez vai iespaidos inspektoru, viņa izvirzīja jaunu argumentu: ļ — Prece jāizseko visā tās pārvietošanās ceļā, lai uzzinātu, kur tā nonāks! — un, strīda karstumā pārkāpdama norunu lietot šifrētus apzīmējumus, Elvīra skaidri urt gaiši paziņoja} — Mums jāseko objektam līdz viņa patvērumam.
— No kurienes jums zināms, ka prece vispār dodas uz kādu patvērumu? — inspektors Kouls iebilda. — Iespējams, ka viņam pavisam citi nodomi, piemēram, pārnakšņot kādā motelī.
— Jo labāk. Tādā gadījumā ir izredzes, ka viņš tur satiksies ar kādu līdzdalībnieku, — Elvīra ietiepās, jau pilnīgi aizmirsusi pieturēties pie pašas sagudrotās kodētās valodas, kura, pēc viņas domām, atbilda skatītāju gaumei. Šie šifrētie apzīmējumi bija tikpat kā piparota mērce, kas piešķīra dramatiskajam notikumam asāku piegaršu.
Tikmēr uz šosejas norisinājās incidents, kura iznākumā izredzes notvert Džeku samazinājās līdz nullei. Krustojumā pēkšņi radās sastrēgums. Pēdējā brīdī Džekam izdevās izrauties uz priekšu, bet nopakaļ braucošajai piena cisternai apkārt sadrūzmējās mašīnas, tā iesprūda kā spīlēs bez mazākās iespējas drīzumā atbrīvoties no tām.
Cisterna — vajātāju trumpis — tādējādi izstājās no spēles. Ko nu darīt?! Par pareizu rakursu vairs nebija ko gudrot. Uzdevums tagad sašaurinājās līdz vienam vienīgam punktam — neizlaist Džeku no acīm. Tas kļuva arvien grūtāk — mijkrēsli nemanot bija nomainījusi īsta tumsa.
Sekošanu apgrūtināja vēl viens apstāklis. Fabriku rajons izbeidzās, tagad gar šoseju stiepās piepilsētas savrupmājas. Te dzīvoja veikalnieki un ierēdņi, kuru rocība ļāva mitināties pēc iespējas tālāk no trokšņainā, piekvēpušā centra, bet transportam izmantot pēdējo modeļu automobiļus.
Spriežot pēc daudzajiem no augšas saskatāmajiem automobiļiem «Fords-Sāga-83», šī marka te bija sevišķi iecienīta. Kā gan sazīmēt starp līdzīgām mašīnām to, kurā sēdēja Džeks?
— Velna milti! Es jūs brīdināju! Teicu, ka pie pirmās izdevības jāņem ciet! — no rācijas atskanēja inspektora Koula satraukumā aizsmakusī balss. — Džeks tūdaļ aizlaidīsies lapās! Jau aizlaidies!
Inspektoram ne prātā vairs nenāca turēties pie norunātajiem apzīmējumiem. Toties seržants Higinss, uzticīgs savai dabai, turpināja burtiski izpildīt saņemto instrukciju par šifra lietošanu:
— Tirdzniecības inspektora kungs! — pat sarunājoties pa radio, seržants apliecināja priekšniekam pienācīgo cieņu. — Runā tirdzniecības aģents! Uzdrošinos ierosināt priekšlikumu, kas atļaus atšķirt mums vajadzīgo preci no citām līdzīgām precēm.
— Šaujiet vaļā, seržant! — inspektors īgni atļāva.
— Bet ņemiet vērā, ja tā ir atkal viena no jūsu žilbinošajām izdomām, es jums galvu noraušu!
— Cerams, šoreiz jūs būsiet apmierināts, tirdzniecības inspektora kungs. Atļaušos izklāstīt savu priekšlikumu… Es jeb pasūtītājs nolaidīšos pie pašas šosejas, lai varētu saskatīt mūs interesējošās preces numuru. Atļaujos atgādināt — šīs preces numurs bija divsimt piec …
Nosaukt skaitli līdz galam seržantam neizdevās. Viņu pārtrauca inspektora rēciens:
— Un ar tādiem kretīniem man jāstrādā! Ja jau katrā ziņā gribat informēt Džeku par vajāšanu, tad ierosinu daudz asprātīgāku paņēmienu. Izbāziet no helikoptera savu pauri un kliedziet: «Ei, jūs tur, kurš no jums ir Džeks Kreilis?!»
— Piedodiet, tirdzniecības inspektora kungs! Esmu spiests atzīt, ka neizdomāju savu priekšlikumu līdz galam.
Lai gan seržants Higinss gādāja t par humoru, situācija palika ļoti nopietna. Inspektoru Kotilu sāka mākt šaubas, vai Džeks Kreilis tiešām nav manījis, ka viņam seko. Lai gan inspektors, balstīdamies uz Džeka kādreizējā paziņas liecības, pats nesen bija apgalvojis, ka Džeks nekad neskatoties televizoru, šobrīd viņš nemaz nejutās tik drošs. Vai tas varētu būt, ka «Universālās panorāmas» saceltā skaļā brēka, kas jau dienām ilgi satrauca miljoniem skatītāju, vienīgi pašam Džekam palikusi nezināma? Un tomēr tīri teorētiski pat tāda maz ticama iespēja nav noliedzama. Taču ko līdz prātošana šai brīdī, kad Džekam laimīgi izdevies atkratīties no vajātājiem?
Vienīgi Elvīru inspektora drudžainās bailes atstāja gluži vēsu. Izskaidrojums nāca ar mazu nokavēšanos.
— Neuztraucieties, tirdzniecības inspektori Viss būs kārtībā! — viņa pa rāciju nomierināja Koulu, tad pievērsās citam raidītājam, ar kura palīdzību sazinājās tieši ar profesoru Latonu: — Profesor! Operators nupat ieslēdzis infrasarkano uzņemšanas ierīci!
— Pēdējais laiks! — atsaucās no sava kabineta profesors. — Citādi skatītāji jau sāk uztraukties. Triju pēdējo minūšu laikā zvana vienā laidā.
Kādu brīdi profesors Latons klusēja. Acīmredzot vēroja savu ekrānu un attiecīgi novērtēja ainu, ko patlaban redzēja arī katrs skatītājs.
Beidzot helikoptera kabīnē atskanēja viņa mundrā balss:
— Lieliski, Elvīrai Spoži! Taisni meistarīgi! Džeka automobilis ir atkal uz ekrānal Pats galvenais — neizlaist viņu vairs no rakursa!