— Tirdzniecības inspektori Varat uzlikt infrasarkanās brilles, kuras jums vakar atsūtījul Nu, ko jūs redzat? — Elvīra uzvaroši iekliedza rācijā.
Inspektors Kouls, sataustījis kabatā īpašas brilles, negribīgi uzsprauda tās uz paresnā deguna. Vakar šis sūtījums bija radījis viņā vislielāko neizpratni,^ un, nebūtu Elvīra vairākkārt piekodinājusi, viņš droši vien būtu aizmetis to pie Velna. Tagad, paskatījies caur šīm brillēm lejā, inspektors jutās pārsteigts.
Uz šosejas ņirbēja tā pati blīvā straume, taču kaut kas šai ainā bija brīnumaini izmainījies. Visi «Fords- Sāga-83» — un to bija kāds pusducis — izskatījās kā vienmēr, tikai viena mašīna atšķīrās ar savu gaismojošo jumtu. Nebija nekādu šaubu, ka tieši tajā sēž Džeks.
— Kā jums patīk mūsu prece jaunajā iesaiņojumā? — ironiski apjautājās Elvīra. — Jūs visi, tāpat kā Elisons, laikam uzskatījāt mani par parastu izkrāsojušos televīzijas < zostiņu. Tagad varat pārliecināties, ka Elvīrai Zamorai ir galva uz pleciem.
— Pasūtītāji Ne velna nesaprotu, kas īsti noticis ar mūsu preci, kāpēc tā sākusi fosforescēt? — atskanēja inspektora Koula izbrīnījusies balss.
— Jau iepriekš biju paredzējusi, ka cisterna var pazaudēt sekošanas objektu. Tādēļ palūdzu padomu Donaldam Kingam. Kamēr mašīna stāvēja pagalmā, tās jumtu pārklāja ar īpašu neredzamu sastāvu. Šis sastāvs izstaro sil- tumviļņus, kuri infrasarkanajā spektrā pārveidojas gaismas viļņos.
Leja aizslīdēja parasta ceļa ainava. Noteiktās atstarpēs no tumsas iznira apgaismoti benzīna tanki un moteļi. Tuvojoties apdzīvotai vietai, to skaits pieauga. Brīdī, kad parādījās kārtējā pilsētiņa, ugunis saplūda vienlaidus punktētā līnijā. Tad atkal nāca tumša josla, ko paretam pārtrauca benzīna tanku un moteļu gaismas plankumi.
It nekas, pilnīgi nekas neļāva secināt, kā Džeks pamanījis vajātājus.
Tiesa, helikopteri, ievērodami piesardzību, nemēģināja tuvoties viņam. Uz skatītāju ekrāniem, tāpat kā uz kabīne iemontētā kontrolekrāna, Džeka automobilis visu' laiku šķita kā jāņtārpiņš tālumā.
Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs publikai. Ar pūlēm saredzamais gaismojošais plankumiņš, personificēdams projām bēgošo noziedznieku, nemazināja sasprindzinājumu, bet piešķīra tam noslēpumainību.
Automobiļu straume arvien vairāk izkliedējās. Beidzot Džeks palika gluži viens.
It kā tīšām nogaidījis šo mirkli, viņš pēkšņi nogriezās no šosejas uz lauku ceļa.
Tumsā visapkārt pletās nokopti tīrumi, uz kuru fona iezīmējās zemnieku mājas. Šajā apvidū ļaudis agri devās pie miera. Tikai retā vietā vēl spīdēja kāds lukturis pie lieveņa vai vārtiem.
Pilnīgi negaidot Džeks nodzēsa starmešus.
Ja nemirgotu jumts, varētu domāt, ka viņa mašīnu aprijusi tumsa. Lēnām, it kā taustīdamās «Fords-Sāga-83», pametusi lauku ceļu, sāka slīdēt pa pļavu, kura izbeidzās biezi saaugušā krūmājā.
Jumta izstarotā gaisma ļāva miglaini redzēt turpmāko. Izslēdzis motoru, Džeks izkāpa no mašīnas. Atspiedies ar plecu pret bagāžnieku, viņš iestūma automobili krūmos, kur nozuda arī pats.
— Viņš mums ir rokā! — rācija ļāva skaidri sadzirdēt inspektora Koula atviegloto nopūtu. — Es nosēdīšos pirmais!
— Uzgaidiet! Vispirms došos izlūkot, — it kā jau iepriekš noraidīdama inspektora iebildumus, kategoriski paziņoja Elvīra.
Helikopters, veikdams arvien šaurākus un šaurākus lokus, vairākas reizes pārlidoja krūmājam. Kaut gan automobilis bija labi noslēpts, apgaismotais jumts tomēr vietām vīdēja starp zariem. Tātad nebija nekādu šaubu, ka Džeks atrodas tieši šeit. Taču veltīgi skatiens meklēja kaut ko mājai līdzīgu.
Nolaidušies pavisam zemu, viņi beidzot ieraudzīja kādu būdiņu — tik niecīgu, ka dzīvošanai nezin vai derēja.
— Tagad zinu! Viņā patvērums atrodas pazemē, — Elvīra čukstēja.
— Pazemē? — inspektors Kouls brīnījās.
— Kā tad! Droši vien esat lasījis par miljonāru Sen- driku, kurš bija nopircis no kara ministrijas bijušo raķešu šahtu, lai to pārveidotu par atombumbu patvertni? Es vēl organizēju reportāžu «Universālajai panorāmai» … Toreiz pārdeva vairāk nekā divsimt šahtu.
— Būs jāsauc palīgā vietējā policija, — inspektors Kouls pateica, apsvēris situāciju. — Ja cilvēks slēpjas tādā vietā kā šī, varu likt galvu ķīlā, ka viss tur bāztin piebāzts ar sprāgstvielām un elles mašīnām. Bet mēs esam tikai nožēlojama saujiņa. Man nav tiesību riskēt.
Vietējās policijas papildspēkus nācās gaidīt vairāk nekā stundu.
Beidzot ieradās bruņutransportieri, kurus inspektors Kouls izvietoja pozīcijās ap Džeka pazemes rezidenci.
Tikai pēc tam policisti izkāpa no transportieriem un, iz- vērsušies ķēdē, ložu drošu vairogu aizsegā lēnām virzījās uz priekšu.
Tramīgi ielūkojoties tumsā, viņi krampjaini turēja vienā rokā mašīnpistoli, bet otrā — granātas ar paralizējošu gāzi.
Nesastapuši pretestību, policisti sasniedza būvi. Ko darīt tālāk — neviens nezināja.
Elvīra, pamājusi teleoperatoram sekot, pirmā ieskrēja iekšā. Inspektors Kouls mulsi apstājās pie sliekšņa. Izgaismojis būdiņu ar kabatas lukturi, viņš ieraudzīja tādu kā kabīni ar šaurām metāla durvīm. Elvīra jau bija pastiepusi roku, lai nospiestu pogu.
— Dieva dēļ, tie droši vien ir slazdi! Ja nospiedīsiet, mūs uzspers gaisā! — inspektors Kouls iekliedzās, mezdamies uz priekšu.
Taču inspektors noseboja — Elvīra paguva iedarbināt pogu. Atskanēja nevis sprādziens, bet viegla čerkstoņa. Šaurās durvis viesmīlīgi atvērās, it kā aicinādamas ienākt spilgti apgaismotā liftā.
— Braucam lejā! — Elvīra apņēmīgi aicināja.