— Jūs esat bez prāta! — inspektors Kouls uztraucās un, sagrābis viņu aiz pleciem, mēģināja izraut no lifta.
Sākumā Elvīra mazliet pretojās — kā vēlāk izrādījās, lai dotu operatoram iespēju nofilmēt šo momentu. Bet pēkšņi, pielietojusi karatē paņēmienu, jo veikli atbrīvojāt.
Tad enerģiski izrāva no kabatas mazu dāmu pistoli, ko pavicināja inspektoram deguna priekšā.
— Ko jūs vēl gaidāt? — viņa nošņāca. — Manis pēc jūs varētu te palikt bruņutransportieru aizsardzībā līdz pastardienai. Bet mēs solījām skatītājiem, ka tieši jūs apcietināsiet Džeku! Tātad bez tielēšanās — liftā iekšā!
Inspektors Kouls ar nožēlu paskatījās uz policistiem, kas drūzmējās ap viņu. Nekādu atbalstu viņš nesaņēma. Vai nu policisti bija apjukuši tāpat kā viņš, vai, pieraduši pie disciplīnas, gaidīja attiecīgu pavēli.
Eķ, ja varētu viņus visus paķert līdz! Bet liftā ar grūtībām pietika vietas trim cilvēkiem. No otras puses, palikt augšā, kamēr Džeks Kreilis lejā izrēķināsies ar šiem bezprāšiem, nozīmētu apliecināt savu mazdūšību. Kā nekā uz viņu vērsts operatora objektīvs un katram viņa solim seko miljoniem «Universālās panorāmas» skatītāju.
— Dod šurp! — inspektors pastiepa roku, lai paņemtu no kāda policista granātas, taču nez kādēļ paķēra ložu drošo vairogu un ielēca liftā.
Lifts pretēji inspektora bažām neuzsprāga. Iznākuši no tā, viņi ieraudzīja garu, vāji apgaismotu gaiteni. Inspektors piesardzīgi ieklausījās. Pilnīgs klusums. Saņēmis drosmi, viņš pats pirmais devās izpētīt šo noslēpumaino mītni.
Neviens nemēģināja viņam stāties ceļā. Gaitenim beidzoties, viņi iegāja plaša, gluži tukšā zālē. Pie sienas piestiprinātās nolaižamās metāla gultas liecināja, ka šī telpa kādreiz kalpojusi raķetnieku atpūtai. Pašā galā rēgojās metāliskas durvis. Elvīra jau grasījās tās atvērt, taču inspektors viņu aizkavēja.
— Vai dzirdat?
Viņpus durvīm varēja saklausīt aizdomīgu, ritmisku klaboņu. Pēkšņi tā apklusa. Inspektors pareizi nosprieda, ka vilcināties būtu bīstami. Pacēlis sev priekšā ložu drošo vairogu, viņš spēji atrāva metāla durvis.
— Rokas augšā!
Skats, kas pavērās acīm, šķita pārāk banāls dramatiskajai situācijai.
Istaba bija tikpat kā bez mēbelēm. Tikai vienā kaktā stāvēja seifs, otrā — galds ar lampas apgaismotu rakstāmmašīnu. Pie tās sēdēja kāds cilvēks, pagriezis tiem muguru. Tagad viņš nesteidzīgi, paklausot pavēlei, slinki pieslējās kājās, pacēla rokas un piemiedza acis.
— Jūsu vizīte mani pagodina. Diemžēl nevaru jums piedāvāt neka cita kā vienīgi sevi pašu, — viņš zobgalīgi sacīja.
Gan tonis, gan pati atmosfēra varētu maldināt kuru katru. Un tomēr tas bija Džeks Kreilis. Uz labās rokas rādītāja pirksta zaigoja slavenais, Butānas princesei nozagtais «Indijas briljants».
Inspektors Kouls ar zibenīgu kustību satvēra viņa locītavas un saslēdza rokas dzelžos. Tikai pēc tam uzdrošinājās noņemt tam no pirksta gredzenu. Jāsaka, inspektors darīja to bez sevišķa prieka. Turpat desmit gadu aiztecējuši kopš sensacionālās zādzības. Butānas princese sen mirusi, tagad būs vesela jezga sameklēt tās mantiniekus.
Džeks izaicinoši nosmīnēja:
— Diemžēl šis gredzens ir viltojums. īstās vērtības es glabāju savā seifā! — un viņš norādīja uz seifu kaktā.
Kāda likteņa ironija — arī šis bija Elisona jaunākais modelis «Garants-Lukss-83». Džeks, kurš līdz šim nebija izrādījis nekādu pretestību, negaidot iespītējās, kategoriski atteikdamies atklāt atslēgas kombināciju. Nelīdzēja ne pierunāšana, ne klaji draudi. Inspektors Kouls ierosināja nogaidīt līdz rītam un tad izsaukt no galvaspilsētas kādu speciālistu seifa uzlaušanai (starp citu, kādu no Džeka bijušajiem kolēģiem).
Elvīra nikni strīdējās pretī. Vai tiešām inspektors domājot, ka «Universālās panorāmas» skatītājiem, gaidot speciālista ierašanos, jāpavada visa nakts bez miega?
Beidzot tika atrasta izeja — seifa patentētā atslēga nespēja turēties pretī mašīnpistolēm, kas ar vairākām zalvēm to caururba. Naudas skapis sagādāja vislielāko pārsteigumu. Tas bija pilnīgi tukšs, atskaitot prāvu rokrakstu. Uz titullapas varēja izlasīt:
Grāfiene Esperanca Santjago de Bolivara MEKSIKĀŅU SERENĀDE
.Romāns
— Kas tas par joku? — inspektors neizpratnē šķirstīja pabiezo sējumu, pētīdams loksnes ar tādu izteiksmi, it kā tās klātu hieroglifi, nevis parasts mašīnraksts.
— Vispirms paskaidrojiet — ko nozīmē šis te? — Džeks nicīgi pažvadzināja roku dzelžus.
— Jūs esat apcietināts par zādzību ar ielaušanos!
— Par zādzību? — Džeks pamirkšķināja. — Tā nav slikta reklāma. Bet atļaujiet paskaidrot, ka zādzību es…
— Jums ir tiesības nodot liecību sava advokāta klātbūtnē, — brīdināja inspektors Kouls. Atminoties savas pirmītējās bailes, viņš labprātāk sadotu Džekam pāris krietnu pļauku. Bet nedrīkstēja aizmirst, ka ikviens viņa žests redzams plašai auditorijai. Lai skatītāji pārliecinās, ka policija ciena likumību.
— No liecības atsakos, no advokāta tāpat, — Džeks izslējās. — Televīzijas pārstāvim esmu gatavs sniegt īsu paziņojumu… Mans vārds ir Merlins Hausmanis. Esmu Merlina Hausmaņa izdevniecības īpašnieks. Tā drīzumā laidīs klajā vairākus šedevrus, tai skaitā manis Sarakstītu romānu. Šo raķešu šahtu esmu iegādājies, lai pilnīgā vientulībā nodotos daiļradei. Kas attiecas uz zādzību, tad tiešām esmu nozadzis… sava romāna sižetu, vismaz daļēji. No kā, nav svarīgi. Literatūrā visi ģēniji aizņemas sižetus no saviem mazāk talantīgajiem priekštečiem. Arī Šekspīrs — cerams, esat par tādu dzirdējis — izmantoja svešas fabulas… Starp citu, jūs pārtraucāt mani tieši slepkavības brīdī! — un viņš norādīja uz rakstāmmašīnu, kur rēgojās pusaprakstīta lapa.