Elvīra skaļā balsī izlasīja:
— «Vīrietis maskā nervozi iebāza pistoli kabatā un neatskatīdamies izgāja, pametis greznajā guļamistabā savu upuri, kura asinis jau sūcās cauri gaisīgajam neilona krekliņam. Tā bija tā pati sieviete, kas .,.»
Izlasīt teikumu līdz galam Elvīrai neizdevās, jo istabā ieskrēja seržants Higinss — aizelsies, skrambām klāts, bez mašīnpistoles, ko viņš bija pazaudējis, pa krūmiem ložņādams.
— Inspektor, kur jūs esat? — izmisīgi sauca seržants, jo blīvais policistu mūris neļāva viņam saredzēt ne pašu inspektoru, nedz Džeku.
Inspektors Kouls panāca uz priekšu, joprojām aizsegdams apcietināto seržanta acīm.
— Kas jums ziņojams, seržant? — viņš apvaicājās.
— Pārmeklēju Džeka mašīnu, inspektora kungs, — smagi elsdams, ziņoja Higinss.
— Un ko jūs tur atradāt?
— Tur jau tā nelaime! — seržants galīgi bez elpas apklusa un tikai pēc brīža ar pūlēm dabūja pār lūpām: — Viss pagalam, inspektora kungs! Pi;ece galīgi pazudusi!
Inspektors Kouls, kura rokā joprojām atradās seifā uzietais rokraksts, dusmīgi atvēzējās. Šī kustība lika izslīdēt no manuskripta kādam papīrītim. Tajā varēja izlasīt frāzi:
«Uzzināt, kad «Zelta ekspresis» dodas pirmajā reisā.»
NOLAUPĪŠANA
Elvīra nervozēja. Pēc dažām stundām Džeku pārvedīs no «Termināla» — iepriekšējā ieslodzījuma cietuma, kur dažkārt pieļāva žurnālistu apmeklējumus, uz stingrā režīma cietumu Sangsangu.
Tur, Sangsangā jeb «Peļu slazdos», kā to dēvēja pieredzējuši recidīvisti, apcietinātos līdz tiesai pilnīgi izolēja no ārpasaules, sabāžot viņus betona viennīcās, gan diezgan modernās — ar radio un televizoru.
Sajās nedaudzajās stundās jāpagūst nointervēt Džeku jeb Merlinu Hausmani, kā viņš joprojām sevi ietiepīgi dēvēja. Sī saruna ar ieslodzīto būs pati pirmā pēc viņa apcietināšanas.
Lai to panāktu, profesoram Latonam nācās pavadīt pie telefona vai pusi dienas. Nebija viegli pierunāt Džeku pieņemt «Universālās panorāmas» pārstāvjus, pēc tam kad tas stūrgalvīgi bija atteicies runāt ar advokātu un žurnālistiem. Arī cietuma priekšnieks sākumā negribēja pieļaut šo apciemojumu.
Kā par spīti, operatori kaut kādas tehniskas kļūmes dēļ aizkavējās. Kad viņi beidzot ieradās, Džeku kopā ar citiem cietumniekiem izveda pastaigā.
Atteikties no pastaigas viņš nekādi nevēlējās.
— Svaigs gaiss veicina smadzeņu darbību, — viņš smīnot paskaidroja Elvīrai. — Tolstojs ara zemi, Hemingvejs makšķerēja, es vismaz elpoju svaigu gaisu, soļodams pa cietuma pagalmu … Starp citu, vakardienas pastaiga devusi man interesantu ideju romānam — cilvēku nolaupa no gaisa.
Kamēr viens no operatoriem filmēja Džeku, otrs gādāja par dekorāciju, fiksēdams cietuma korpusa drūmo fasādi ar restotiem logiem un ar gumijas stekiem apbruņotos uzraugus, kuri uzraudzīja ieslodzīto pastaigu.
Elvīra lūkoja izspēlēt savu sievišķīgo burvību.
— Vai jūs tiešām atteiksiet dāmai? Man pēc stundas sarunāta tikšanās.
— Tādā gadījumā atliksim mūsu sarunu. Ja tikai jūs mani te vēl sastapsiet, — viņš divdomīgi piebilda. — Jums nav citas izejas kā elpot svaigu gaisu kopā ar mani… Priekšniek! — viņš diezgan familiāri pasauca vecāko uzraugu. — Vai jums nebūs iebildumu, ja sniegšu interviju jūsu romantiskajā pagalmā, šiem romantiskajiem džentlmeņiem klātesot? — viņš pamāja uz ieslodzīto pusi.
Vecākais uzraugs, pašķielējis uz teleobjektīvu, neiebilda. Tas gan bija pret noteikumiem, toties glaimoja izredze, ka arī viņu, šīs pārraides blakus personāžu, redzēs neskaitāmi skatītāji.
Elvīrai neatlika nekas cits kā tipināt blakus Džekam pa ovālo asfaltēto ceļu gar dažiem panīkušiem ceriņkrū- miem. Džeks vingri cilāja sporta kurpēs ieautās kājas. Elvīrai bija grūti izturēt šo tempu, un tas traucēja koncentrēties. Bez tam laiks bija stipri ierobežots, tādēļ nācās atteikties no dažiem nesvarīgiem jautājumiem.
Pirms Elvīra sāka interviju, viņa ātrumā atsauca atmiņā nedaudzus līdz šim noskaidrotos faktus.
Slavenais «Indijas briljants» patiešām izrādījās virtuozi darināts viltojums.
Pārdevējs veikalā, kur bija pirkta mašīna «Fords- Sāga-83», konfrontēts ar Džeku, pircēju nav pazinis.
Arī ar pirkstu nospiedumiem nebija īstas skaidrības. Kad mašīna uzieta dzelzceļa noliktavas sētā, inspektors Kouls atradis uz stūres gan labās, gan kreisās rokas pirkstu nospiedumus. Speciālisti nešaubījās, ka tie pieder vienam un tam pašam cilvēkam. Bet viņi atteicās atzīt šo cilvēku par kreili, izvirzīdami par argumentu apstākli, ka jebkurš, ja tikai viņam nav protēze, vada mašīnu abro- cīgi.
Mašīnā atstātos pirkstu nospiedumus salīdzināja ar Džeka Ever-Smita daktiloskopisko kartīti, kas glabājās Centrālajā policijas arhīvā. Izrādījās, ka tie nav identiski.
Inspektors Kouls gan diezgan pamatoti aizrādīja, ka tas vēl neko nenozīmējot. Kā zināms, ķirurģijas pēdējie sasniegumi atrod pašus kvēlākos piekritējus tieši noziedznieku vidū. Sajā sakarībā inspektors nocitēja kāda mafijas vadoņa pazīstamo izteicienu: «Mums labākā veselības ķīla ir plastiskā sejas operācija. Kas attiecas uz manikīru, tad es dodu priekšroku ādas pārstādīšanai uz pirkstiem.»
Deilijs pie viena pajokoja, ka gangsteri, ja tos ķertu pēc kardiogrammām, labprāt ielaistos uz sirds pārstādīšanas operāciju.
Visu to Elvīra savirknēja prātā, pūlēdamās ar saviem smailajiem papēžiem tikt līdzi sparīgajam Džekam.
— Atļaujiet sākt ar delikātu jautājumu, — viņa sacīja bez parastā smaida. Kur nu cilvēkam domāt par savu izskatu, par skatītāju reakciju, ja intervija drīzāk atgādina ātrsoļošanas sacensības!