— Nekautrējieties! — viņš it kā tīši paātrināja tempu.
— Kādēļ jūs kategoriski atteicāties no liecības sniegšanas? Tāpat no advokātiem, kuri cits caur citu piedāvāja jums savus pakalpojumus? Vai tad jūs neatzīstat, ka ietiepīgā klusēšana tikai kaitē?
— Tieši tāpēc es pēc ilgas svārstīšanās nospriedu dot jums šo iespēju uzzināt patiesību.
Džeks turpināja savu vieglo, atsperīgo gaitu. Likās, viņš nevis pastaigājas, bet trenējas soļošanas maratonam.
— Bez tam pret mani nav nekādu pierādījumu, — viņš pēkšņi iesmējās. — Kurš tad būtu tas noziegums, ko man varētu piešūt?
— Kurš? Protams, ielaušanās.
— Tie ir tikai minējumi! — viņš atcirta. — Labāk pārcilāsim faktus. Pagājušo nedēļu es nopirku automobili «Fords-Sāga-83». Vai tas ir noziegums? Es taču nezagu. Samaksāju skaidrā naudā. Tālāk… Nākamajā dienā ap sešiem vakarā es piebraucu ar šo mašīnu pie ēkas, kur dīvainas sagadīšanās dēļ atradās «Garanta» kantoris, par ko man nebija ne jausmas.
— Kurp tad jūs īsti devāties?
— Uz advokātu firmu «Morisons». Sī firma tiesiski pārstāv vairākas lielas izdevniecības. Bet par cik esmu izdevējs un turklāt autors …
— Visai pasaulei zināms, ka «Morisons» nu jau trīs gadus kā pārcēlies uz citu vietu.
— Varbūt visai pasaulei, bet ne man… Uz šī āķa jūs mani nenoķersiet!
— Bet jūs jau pats sevi noķērāt!
— Es?
— Protams! Svetdienās visi kantori, tai skaitā advokātu, slēgti.
— Tātad es devos pie Morisona svētdienā? — viņš jautri smējās. — Jocīgi! Vai tiešām esmu tāds aizmārša? Agrāk, kad lasīju par rakstniekiem, kuri mērcē pildspalvu pienā, man šīs anekdotes šķita tīrs izdomājums. Bet pietika pašam ķerties pie spalvas, un, rau, galvā jau putra … Es sajaucu pat savu varoņu vārdus, kur nu vēl kalendāru … Starp citu, kas šodien par dienu?
— Svētdiena, tāpat kā toreiz.
— Kāda smieklīga sakrišana! — viņš mirkli apstājās, bet tūdaļ paātrināja soli, it kā atgūdams nokavēto. — Turpiniet vien, jūs taču steidzaties. Pie kā mēs apstājāmies?
— Svētdien pulksten sešos vakarā jūs, Merlins Hausmanis, devāties uz advokātu kantori «Morisons», lai uzticētu tiem savu izdevēja un autortiesību aizstāvēšanu, — Elvīra rezumēja Džeka sacīto.
— Pilnīgi pareizi, — viņš vēlīgi pamāja.
— Bet, sapratis pēc izkārtnes, ka šīs firmas bijušās telpas tagad aizņem «Garants», jūs vīlies pagriezāties un aizgājāt… Tā ir jūsu versija, vai ne?
— Nebūt ne! Jūs pieļāvāt svarīgu kļūdu.
— Proti?
— Aizgāju, joprojām pārliecināts, ka tur atrodas «Morisona» kantoris. Par adrešu maiņu uzzināju vienīgi pēc apcietināšanas.
— Brīnos, kāpēc jūs nerakstāt pasakas? — neviļus pasmaidīja Elvīra.
— Vai tas nozīmē, ka jūs iebilstai pret man tuvo romānu žanru? — atjokoja Džeks. Viņš acīmredzot bija lieliskā noskaņā. >
— Nu labi, ja jums vairāk patīk pasaciņa, it kā jūs sacerat romānus… Turpināsim. Kāpēc jūs īsti gājāt prom?
— Izskaidrojums ir pavisam vienkāršs. Kāpjot savā nodabā augšā, pēkšņi redzu, ka uz kāpnēm kāds guļ. Sasiets, ar aizplāksterotu muti. Vēlāk uzzināju, ka tas bijā sargs. Pats par sevi saprotams, ka ņēmu kājas pār pleciem.
— Jums vajadzēja paziņot policijai!
— Man? Tie ir gan joki! Pat no zobārsta man mazāk bail nekā no visādiem mundieriem. Tieši tādēļ laidos lapās, lai man kaut ko nepiesietu.
— Ceru, ka «Universālās panorāmas» skatītāji pienācīgi novērtēs jūsu humoru… Bet tagad pasakiet, lūdzu, — ko nozīmē jūsu rokrakstā atrastā zīmīte, kurā pieminēts «Zelta ekspresis»?
— Tā ir, tā sakot, literārā jēlviela. «Zelta ekspresis» — skanīgi, vai ne? Varbūt tieši tā nosaukšu savu nākamo romānu. Agatai Kristi taču bijis gan Austrumu ekspresis, gan Zilais ekspresis, kāpēc tad man nevarētu būt Zelta?
— Neblēņojieties! Tā sauksies pirmais vilciens ar gaisa spilvenu. Publikai zināms, ka firma «Haids-Tranzīts-Ga- rants» izmantos izmēģinājuma reisam luksusvilcienu, kas sniegs pasažieriem līdz šim nebijušu komfortu. Bez šaubām, starp «Zelta ekspreša» pasažieriem būs ne viens vien miljonārs. Vārdu sakot, tādam kā jums tur atradīsies krietns medījums.
— Jūs mani apvainojat! — saviebās Džeks. — Pirmkārt, neesmu tas, par ko jūs mani uzskatāt. Otrkārt, ja es patiešām būtu kramplauzis, mans profesionālais lepnums neatļautu tādu nicināmu nodarbošanos kā aptīrīt kādam kabatas.
— Bet dārglietas? Kā zināms, tās neviens nenēsā kabatā. Varbūt jums «Zelta ekspresī» patrāpīsies vēl viens tāds «Indijas briljants».
— Cerams! — Džeks sparīgi atsaucās. — Tas ir, nevajag saprast mani burtiski. Ja nebijusi šī muļķīgā apcietināšana, es noteikti piedalītos «Zftlta ekspreša» braucienā. Lai pats savām acīm redzētu ar dārgakmeņiem apkrautus pirkstus, kaklus, ausis. Man tas lieti noderētu iecerētajam romānam par augstāko aprindu dzīvi.
— Jūs taču zobojaties! — Elvīrai paspruka smiekli.
— It nemaz, — Džeks pasmīnēja, palēninādams tempu.
To viņš darīja, ne jau lai izdabātu Elvīrai. Džeks skatījās augšup, kur pāri cietuma pagalmam zilgmoja debesis. Pavisam netālu zīmēja apļus firmas «Kosmo-Kolo» reklāmas helikopters.
— Tieši otrādi! — Enerģiski pavicinājis roku, viņš pielika soli. — Gribot negribot es pateicu vairāk, nekā vajadzīgs. Jā, rokrakstā atrastā zīmīte liecina, ka es tiešām grasījos braukt ar «Zelta ekspresi». Varbūt vēl braukšu … Bet vai tas ir noziegums? Starp citu, mūsu intervijai atlicis maz laika. Kas vēl interesē jūsu skatītājus?
— Kāpēc jūsu mašīna tika atrasta dzelzceļu noliktavas pamestajā sētā?