— Kad braucu projām pēc neizdevušās vizītes «Mori- sona» kantorī, pamanīju uz ielas televīzijas operatorus. Bija iemesls secināt, ka esmu iekļuvis filmā. Nedrīkstēju nākt saskarē ar policiju. Sapratu, ka mans pilnīgi nevainīgais apciemojums iegūst gluži citu nokrāsu, ja to sasaista ar apdullināto un sasieto sargu. Seju marv sedza marles maska, tātad sameklēt mani varētu vienīgi pēc mašīnas numura. Tāpēc arī nolēmu aizdzīt šo vienīgo faktisko pierādījumu kaut kur ellē un pamest uz neredzēšanos. Bet, kad pagāja zināms laiks un nekas nenotika, man kļuva tā kā žēl. Galu galā automašīnu nebiju zadzis, bet maksājis skaidru naudu.
Pēkšņi Džeks apstājās, tāpat arī citi pastaigai izvestie ieslodzītie. Pilnīgi negaidot reklāmas helikopters parādījās virs cietuma pagalma. Tagad no tā birtin bira daudzkrāsaini izpletnīši ar aicinājumu: «Dzeriet Kosmo-Kolo!»
Priecīga, ka beidzot var atpūtināt kājas, Elvīra uzdeva pašu svarīgāko jautājumu:
— Vai tad jūs neskatījāties «Universālās panorāmas» pārraides?
Noķēris vienu no izpletnīšiem, Džeks, it kā domās nogrimis, tīstīja to ap pirkstu.
— Par ko jūs mani uzskatāt? Sēžoties pie romāna, es visnotaļ atbrīvojos no ikdienas drudžainā virpuļa. Jūs taču pati redzējāt — manā pazemes cellē nav ne televizora, ne radio, pat ne telefona. Daiļradei nepieciešama pilnīga izolācija. Tolstojs ieslēdzās Jasnajā Poļanā, Hemingvejs šai nolūkā izvēlējās kādu vientulīgu vietu Havannas tuvumā, es nokāpu raķešu šahtā …
Visapkārt sprēgāja smieklu šaltis. Tām nebija nekāda sakara ar Džeka vārdiem. Tās izsauca polietilēna pudelīte^ ar tonizējošo dzērienu, kas pēc izpletņiem sāka krist pagalmā. Neviena nesaplīsa. Ieslodzītie, jautri smejoties, ķēra tās tieši gaisā vai pacēla no zemes. Dažs noglabāja vēlākam laikam, citi, tai skaitā Džeks, ņēmās turpat uz vietas degustēt. Uzraugi, kuri sākumā tikai uzjautrināti vēroja šo skatu, galu galā arī nespēja turēties pretī kārdinājumam.
— «Kosmo-Kolo» var dzert bez mitas, tā spēcina, spirdzina, nesasitas, — no augšas nodziedāja skaļruņa pastiprināts patīkams kontralts.
Ieslodzītie, smieklos rīstīdamies, ņēmās dungot līdz šo reklāmas motīvu. Jautrība sasniedza kalngalu, kad no helikoptera lūkas izvēlās milzīga butaforiska pudele. Tauvā karādamās, tā līgojās pāri cietuma pagalmam.
Elvīra, apzinādamās, ka šis karnevāliskais iestarpinājums jau radījis televīzijas skatītājos gluži citādu noskaņu, pasteidzās tai pielāgoties.
— Un kāda ir jūsu attieksme pret reklāmu?
Džeks skaļi iezviedzās, vai nu uzskatīdams šo frāzi par humoru, vai ari tāpēc, ka reklāmas pudele tobrīd šūpojās viņam tieši virs galvas.
Nākamajā mirklī Elvīra saklausīja skaņu, kas atgādi- naja petardes sprādzienu. Tūdaļ viņu apņēma smacīga, . melna migla, kas zibeņātri piepildīja visu pagalmu.
Kad nomestās dūmu kapsulas dvinga mazliet izklīda, viņa caur asarām augsti gaisā ieraudzīja Džeku. Viņš sēdēja jāteniski uz pudelēs, abām rokām apķēries tās resnajam kaklam.
Pēc brīža Džeks kopā ar pudeli pazuda lūkā, tā aizšāvās ciet, un helikopters, gandrīz vai stāvus kāpdams debesīs, izzuda skatienam.
PROFESORS LATONS IR APMIERINĀTS
Atskaitot greznās telpas «Universālās panorāmas» ēkā un komfortablo piepilsētas savrupmāju, profesoram Lato- nam bija vēl viena mītne — konspiratīva.
Jāsaka, šis spartāniski iekārtotais vienistabas dzīvoklis, ieslēpts starp hipodroma staļļiem, daudzstāvu garāžām, preču noliktavām un visvisādām piekvēpušām darbnīcām, visvairāk atbilda viņa īstajai būtībai.
Dzīvoklis bija domāts nevis slepeniem grēciņiem, bet gan veikalnieciskiem sakariem, kas prasa īpašu piesar- ļ dzību. Pie profesora Latona klientiem piederēja arī tādi, kuri dažādu iemeslu dēļ nevēlējās, lai publika dabūtu zināt par viņu saiknēm ar «Universālo panorāmu».
Dažkārt šurp atnāca arī gluži citādi ļaudis — viens otrs no tiem, kuri palīdzēja profesoram īstenot viņa reklāmas trikus. Lielajiem uzņēmējiem, kuri veidoja galveno profesora klientūru, šie apmeklētāji noteikti liktos mazliet aizdomīgi.
Taču profesors lieliski apzinājās kādu vienkāršu un tomēr dziļdomīgu patiesību — reklāma ir tāda pati māksla kā jebkura cita. Vai tad rastos dižena glezniecība, ja, pie šedevra strādājot, meistars baidītos aptraipīt rokas ar krāsu?
Saklausījis zvanu, profesors pasteidzās ielaist ciemiņu.
— Prieks jūs redzēt, Hausmaņā kungs! Nāciet tik iekšā!
Atbrīvodamies no mēteļa un platmales, Merlins Hausmanis īgni purpināja:
— Kā man apnikusi šī jūsu piesardzība! Nometinājāt
mani draņķīgā viesnīcā, kurai nav pat bāra, turklāt ar svešu vārdu! Tiekaties ar mani nevis kabinetā, kā pieklātos kompanjonam, bet kādā aizdomīgā vietā vēlu vakarā! Taksīša šoferis gandrīz vai atteicās mani vest uz šīm pažobelēm, pieprasīja divkāršu maksu.
— Esiet mierīgs, Hausmaņa kungs! Jums, topošajam miljonāram, patiešām nepiestāv apraudāt lieki iztērētu grasi. Kas attiecas uz piesardzību, tad pēc pēdējiem notikumiem tā diemžēl ir nepieciešama. Un, galvenais, lūdzu neaizmirst, ka, jūsu kompanjons būdams, es, kaut gan saņemšu niecīgus piecus procentus no peļņas, tomēr rūpējos par jūsu kapitālu kā par savējo.
— Jūsu pašaizliedzībai, profesor, es, jāatzīstas, ne visai ticu. Bet, tā kā jūs man apsolījāt pasaules slavu, esmu spiests pakļauties. Visas šīs nepatikšanas, visa šī konspiratīvā dzīve, protams, nav manā gaumē. Taču nekā darīt, slava prasa upurus…
Atzvēlies krēslā, Hausmanis pārlaida skatienu pieticīgi mēbelētajai istabai cerībā saskatīt mājas bāru. Vīlies savās cerībās, viņš nopūtās.