— Varbūt jums tomēr atradīsies kaut kas dzerams?
— Tikai viskijs. — Profesors izņēma pudeli no grāmatu skapja. — Bet kopā ar «Kosmo-Kolo» tas nemaz nav peļams. Neesmu paradis daudzināt savās mājās manu klientu ražojumus, bet šis tonizējošais dzēriens patiešām ko vērts. Ieteicu manis izgudroto kokteili: viena trešdaļa viskija, divas trešdaļas «Kosmo-Kolo».
— Vai tik jūs neuzskatāt mani par atturībnieku? — nicīgi atteicies no viņam viesmīlīgi pasniegtās polietilēna pudelītes, Hausmanis ielēja sev glāzē viskiju un iztukšoja vienā rāvienā. Vina skatiens ar riebumu nopētīja pudelīti.
Formas ziņa tā nebija mainījusies, bet etiķete pēc sensacionālā notikuma cietuma pagalmā aizvietota ar citu. Jauno rotāja nošu raksts un melodijas teksts: ««Kosmo- Kolo» var dzert bez mitas, spirdzina, spēcina, nesasitas.»
— Tas bija mans ieteikums mainīt etiķeti, — pašapzinīgi stāstīja profesors. — Uz ātru roku izgudroju vēl vienu jauninājumu. Vai nemanījāt, ka pudele kļuvusi garāka? Un zināt, kāpēc?
Profesors, paņēmis to rokā, apakšā piespieda. Tūdaļ atskanēja valdzinošs kontralts, nodziedādams to pašu jau populāro divrindu dziesmiņu.
— Redziet, Hausmaņa kungs, es te izrņantoju savu masu psiholoģijas teoriju attiecībā uz konkrētu televīzijas efektu. Kad Džeks tika nolaupīts no gaisa, miljoni skatītāju šo motīvu dzirdēja pirmoreiz. Turpmāk un mūžos šī dziesmiņa būs saistīta ar tonizējošo dzērienu. Ļaudis aizgūtnēm pirks šīs pudelītes, īsti neapzinādamies, vai viņi pērk melodiju dzēriena dēļ vai dzērienu melodijas dēļ. Protams, primitīvā muzikālā automātiņa ierīkošana gandrīz vai divkāršojusi pašizmaksu. Toties pieprasījums dažu dienu laikā sasniedzis gluži fantastiskus apmērus, tādējādi ar uzviju kompensēdams papildu izdevumus.
— Varbūt pietiks runāt par «Kosmo-Kolo»? — neapmierināti saviebās Hausmanis, ieliedams sev vēl vienu glāzi viskija. — Ja nemaldos, jūs ataicinājāt mani nevis degus- tēt šo bezgaršīgo ūdentiņu, bet apspriest manas pirmās grāmatas reklāmas kampaņu. Vēlos beidzot uzzināt, kādā vīzē jūs domājat pasniegt publikai «Meksikāņu serenādi»?
— Iespējams, jums pašam radusies kāda ideja? — profesors Latons viltīgi pasmaidīja.
— Noteikti. Jūs rādāt parastu reklāmas filmiņu «Ga- rants-Lukss-83». Tā beidzas ar bēgšanu no cietuma … Skatītājs, bez šaubām, sagaida, ka nu diktors, kā parasti, ņemsies slavināt Elisona ražoto seifu, ar kuru, kā tas nupat uzskatāmi nodemonstrēts, es neesmu ticis galā.
Un te uzreiz — šalcošas palmas, zvaigžņota nakts. No tāluma atlido ģitāras skaņas, starp palmām parādās mans varonis ar ģitāru, no otras puses tuvojas mana varone ar pistoli… Nē, labāk otrādi — viņš ar pistoli, viņa ar ģitāru … Pēkšņi viņi pazīst viens otru! Viņš nomet zemē pistoli, viņa — ģitāru, skūpsts, kaislīgi skāvieni… Nē, labāk otrādi — skāvieni, pēc tam kaislīgs skūpsts.
Tad šī kairinošā aina it kā sastingst. Mēs saprotam, ka tas ir grāmatas vāks. Pašā augšā — «Grāfiene Esperanca Santjago de Bolivara», zemāk, tā pret varones krūšu līniju vai vidukli — «Meksikāņu serenāde». Bet pašā apakšā — līdzīgi ēkas fundamentam — mans vārds. Vārds, kas no šī brīža ieies pasaules literatūrā! … Nu, ko teiksiet?
— Blēņas un vēlreiz blēņas! — profesors Latons sašutumā pielēca kājās. — Pie tam tik vecas, cik Noasa šķirsts! Iespējams, savā nozarē jūs esat ģēnijs, bet no reklāmas saprotat mazāk nekā sikspārnis no abstraktās mākslas. Tas ir, ne gluži… Jo sikspārnis jau no dzim
šanas akLs. Pareizāk būtu teikt, ka jums par reklāmu tāda pati saprašana kā cilvēkēdājam par diētiskajiem salātiem!
— Ko tad jūs liekat priekšā? Atkal kaut ko supersensa- cionālu? — Hausmanis viebās.
— Tūlīt redzēsiet! — profesors Latons viltīgi piemiedza vienu aci, bet ar otru nopētīja pulksteni. — Tā kā būtu laiks!
Nogaidījis dažas sekundes, viņš ieslēdza mazo portatīvo televizoru, kuru bija atnesis šurp īpaši šim nolūkam. Savā konspiratīvajā dzīvoklī profesors necieta tehniku.
Uz ekrāna parādījās guļamistaba, ielas uguņu atspīdu- miem izgaismota. Kāds nemierīgi sagrozījās gultā. Iedegās naktslampiņa. Kaila sievietes roka paņēma no galdiņa flakonu ar labi pazīstamo uzrakstu «Mediss un dēli garantē jums ciešu miegu». Roka citu pēc citas izzvejoja četras tabletes, naktslampiņa nodzisa.
Tumsā nesaredzamā gulētāja grozās, nevarēdama aizmigt. Skan ilgstošs vaids, iedegas visas lampas, nežēlīgi apgaismojot bezmiega izmocītu seju. Ja nebijušas šīs ciešanu pēdas, guļošā meitene skaistuma ziņā būtu tālu pārspējusi visdaiļākās kinozvaigznes.
Burvīgo acu izmisušais skatiens, kā glābiņu meklējot, klīst pa istabu, beidzot nejauši apstājas pie kādas grāmatas.
Skaistule negribīgi sāk lasīt. Pēkšņi notiek brīnums. Pret pašas gribu viņas plaksti aizveras, svētlaimīgas žāvas nogludina rievas izmocītajā sejā. Pēc brīža viņa cieši aizmigusi.
No rokas izslīdējusī grāmata nokrīt uz grīdas. Uz vāka redzams cilvēks, kurš, jāteniski apsēdies uz milzīgas pudeles, paceļas gaisā. Debesis blīvi noklāj teksts:
Grāfiene Esperanca Santjago de Bolivara MEKSIKĀŅU SERENĀDE
Merlina Hausmaņa izdevniecība
No pagultes izlien rūķītis (mazliet līdzīgs profesoram Latonam) un, viltīgi pamirkšķinājis (arī šai ziņā viņš stipri atgādina profesoru Latonu), čukst:
— Labākais līdzeklis pret bezmiegu — Merlina Hausmaņa izdevniecības romāni.
Profesors gaidīto ovāciju vietā sadzirdēja nešpetnu bļāvienu:
— Tā ir ņirgāšanās! Es jūs nositīšu!
Savilcis rokas dūrēs, Merlins Hausmanis metās virsū profesoram. Tas laidās bēgt. Apgāzdami krēslus, abi riņķoja pa istabu, līdz profesoram beidzot izdevās sasniegt durvis. Ātri izlēcis gaitenī, viņš sparīgi aizcirta tās un aši aizslēdza.