Kamēr apmeklētājs bezspēcīgās dusmās bungoja pa durvīm, profesors no droša aizsega kliedza:
•— Mana reklāma ir vairāk nekā ģeniāla! Vispirms ar vienu triecienu esmu iznīcinājis firmu «Mediss un dēli». Pēdējā gripas epidēmija ļāva viņiem saraust veselu bagātību. Panākumi tā sakāpa viņiem galvā, ka šie plānprātiņi anulēja kontraktu ar «Universālo panorāmu».
— Kas man daļas gar firmu «Mediss un dēli»? — kliedza pretī Hausmanis. — Zinu tikai vienu — manu grāmatu nāksies izmest mēslainē!
— Saderam, ka cilvēki stāvēs pēc tās rindā!
— Varbūt vienīgi aptiekās, kur to pārdos uz receptēm kā sevišķi oriģinālas miega zāles.
— Mierīgāk! Mierīgāk! Uzklausiet mani! Apgriezieties un paskatieties uz ekrānu! Pārraide taču vēl nav galā! Jūs palaidīsiet garām pašu galveno.
Hausmanis, mazliet norimis savās dusmās, pašķielēja uz televizoru. *
Skaistule turpināja gulēt, bet tagad viņa bija ne tikai cieši aizmigusi, viņa redzēja sapni. Sī sapņa vīzijas it kā dubultplānā montējās ar svētlaimīgi dusošo ķermeni, no kura, vienmērīgās, dziļās elpas iekustināta, pamazām noslīdēja vieglā neilona sega.
Viņas sapnis rādīja tos pašus jau pazīstamos Džeka Kreiļa piedzīvojumus. Fantastiskā tempā tie gluži kā multfilmas kadri sekoja cits pēc cita.
— Ko tagad teiksiet? — profesors bija nemanot atgriezies istabā.
— Izdoma nenoliedzami atjautīga, — Merlins Hausmanis negribīgi apliecināja. — Tomēr man būtu divi iebildumi.
— Klāstiet vien vaļā! Nekautrējieties! — vēlīgi atļāva profesors.
Merlins Hausmanis nervozi soļoja pa istabu, reizi pa reizei pablenzdams uz ekrāna pusi.
«Universālā panorāma» rādīja jau gluži citu * programmu — lietusgāze, peļķes, salijuši gājēji. Arēji tas bija parasts tēlojums, kādas lietainas dienas ieskicējums. Bet aiz tā varēja slēpties tikpat labi galošu vai lietussargu propaganda vai arī reklāma mākslīgai aplaistīšanas ierīcei.
Merlinam Hausmanim aiz mirdzošajām ūdens straumēm joprojām rēgojās guļošās skaistules kairinošais augums.
— Ko jūs klusējat? — profesors ironizēja. — Re nu, arī jūs ļāvāt sevi iespaidot. Jums bija iespējams pašam pārliecināties, ka mana psiholoģiskās apstrādāšanas metode sašķoba jebkuru emocionālu čaumalu ikvienā intelektuālā līmenī.
— Patiešām jūtos sašķobīts, — smīnīgi atzina Merlins Hausmanis. — Sī jūsu skaistule iedarbojas pat uz mani, kas, literatūrai kalpodams, atteicies no jebkurām lētām baudām. Un tieši tādēļ…
Spēji apstājies, Hausmanis nosodoši uzlūkoja profesoru.
— Es nekādā ziņā nevēlos, lai maniem nākamajiem lasītājiem rastos maldīgs priekšstats, it kā manās grāmatās būtu pornogrāfija. Morālās dabas apsvērumi šoreiz nav izšķiroši. Pornogrāfija novecojusi tāpat kā klasiskā literatūra.
— Apžēliņ! — profesors sašutumā savēcināja abas rokas. — Kas nu tā par pornogrāfiju! Vai tad jūs nemanījāt, ka meitenei mugurā gluži pieklājīgs naktskrekliņš? Pie tam līdz pašām potītēm, turklāt no solīda, tikai par piecdesmit procentiem caurspīdīga neilona! Tieši otrādi, mana pārraide apelē nevis pie zemiem instinktiem, bet pie tās romantiskās stīgas, kas trīso katrā cilvēkā, pat ja viņš ir impotents!
— Strīdēties ar jums par psiholoģiskām finesēm nav nozīmes, — Merlins Hausmanis greizi pasmaidīja. — Nav izslēgts, ka šoreiz jums zināma taisnība. Tad atliek vienīgi otrais iebildums. Neviens izcils rakstnieks negribētu, lai viņa romānus ieteiktu ciešam miegam. Protams, pirmo iebildumu jūs atspēkojāt. Un tomēr …
— Tik tiešām, — profesors sajūsmināts atzina. — Mēģiniet iztēloties, kādi protesti birs pār mani, tiklīdz cilvēki izlasīs jūsu grāmatu: ««Universālā panorāma» mūs piekrāpusi! Visu nakti negulējām, lasīdami šo saviļņojošo romānu!»… Sašutuma pilnas vēstules avīzēm, nemitīgi tālruņa zvani… Jūs iesūdzat «Universālo panorāmu» tiesā, jūsu advokāti prasa miljonu kompensāciju par prestiža graušanu un materiālajiem zaudējumiem. Troksnis, skandāls! Prese un televīzija ar divkāršu apetīti atgremo visu, kas saistīts ar jūsu vārdu — ielaušanos «Garanta» kantori, apcietināšanu noslēpumainā raķešu šahtā, nedzirdēti pārdrošo izbēgšanu no cietuma!… Esmu pārliecināts, ka pat aklie pa galvu pa kaklu skries pirkt jūsu grāmatu.
— Ja tā labi padomā, jūsu ideja ir diezgan atjautīga, tā sagrozīs publikai galvu, — Merlins Hausmanis pēc brīža piekrita. — Bet turpmāk? Kā jūs domājat propagandēt manu nākamo grāmatu? — Viņa tonis jau liecināja par pakļaušanos profesora Latona piegājienam. — Ņemiet vērā, mūsu rīcībā nav pārāk daudz laika, puse romāna jau uzrakstīta.
— Nosaukums nav mainīts? — izklaidīgi vaicāja profesors. — Joprojām sauksies «Polārie kāvi»?
— Bez šaubām, — Merlins Hausmanis enerģiski pamāja.
— Cik atceros, par autoru šoreiz skaitīsies norvēģu rakstnieks Knuts Olafs Nansens-Bergstrēms?
— Esmu pārdomājis. Lai autors saucas Olafs Knuts Bergstrēms-Nansens. Tas skan iespaidīgāk.
— Labi! Kad grāmata izslīdēs svētlaimīgi aizmigušajai skaistulei no rokas, uz vāka varēs izlasīt šo jūsu jauno pseidonīmu un nosaukumu «Polārie kāvi». Viss pārējais paliek bez mazākā grozījuma … Vai jūs maz apjaušat, ka esmu jūsu precei nodrošinājis reklāmu nevis vienai reizei, bet mūžīgiem laikiem? Skatītājiem pamazām izveidosies vienkārša nosacīta masu refleksa vietā — hronisks nosacīts masu reflekss!… Starp citu, sava kapitāldarba nākamajā izdevumā ievietošu papildu nodaļu, veltītu tieši šai ārkārtīgi interesantajai problēmai. — Un profesors Renē Latons, kuram šī doma nule kā ienāca prātā, skaļi nošķaudījās.