KRISTOFORS DEILIJS
Mēs trijatā — es, Mūns un Elvīra — sēdējām mūsu detektīvaģentūrā, kavēdami laiku ar neauglīgiem minējumiem — kur palicis Džeks?
Tālrunim iezvanoties, Elvīra pasteidzās nocelt klausuli.
— Elisona kungs aicina ciemos, — viņa mūs informēja, sarunu beigusi. — Profesors Latons jau ir tur, viņš lūdza,
lai es jūs pavadītu. Cik sapratu, Elisonam ir kādas svarīgas ziņas.
Izrādījās, ka Elisons nez kādu noslēpumainu apstākļu dēļ izraudzījis par satikšanās vietu nevis savu kantori, . bet viesnīcu «Palass».
Uzbraukuši ar liftu trīsdesmitajā stāvā, izstaigājām garu gaiteni, iekams nonācām pie durvīm, kuras apsargāja četri detektīvi.
Durvīs pavērās šaura sprauga. Sāniski ieslīdējuši tumšajā zālē, pārsteigumā apstājāmies — no ekrāna tieši uz mums raudzījās draudīgi ložmetēju stobri.
Ložmetēji bija paslēpti krūmos, ko sedza zaļi maskēšanas tīkli. Blakus, tādu pašu tīklu pa pusei nomaskēti, starp ' zariem glūnēja daži gluži bandītiski ģīmji.
Pēkšņi visi bandīti pagrieza galvas uz to pusi, no kurienes atskanēja riteņu klandoņa.
Tuvojās vilciens.
Ar likteņa drausmīgo neizbēgamību tas tuvojās lamatām, kur paralēlu sliežu vietā dzelzceļa uzbērumā rēgojās !divi baismīgi nospiedumi.
Negaidot ekrānu satricināja vesela trokšņu kakofonija.
Priekšnāves agonijā kauca apgāzusies lokomotīve.
Ar griezīgu dārdoņu saskrējās vagoni.
Vaidēja smagi ievainotie.
Gārdza mirstošie.
Beigās cauri šim elles troksnim gluži brīnumaini izlauzās telediktora nosvērtā, skaidrā balss:
— Mūsu uzņemšanas kameras atrodas viesnīcas «Palass» konferenču zālē, kur Elisona kungs tūlīt iepazīstinās plašu sabiedrību ar Haida gaisa kompresora priekšrocībām!
Jau pēc dažiem mirkļiem gan es, gan citi klātesošie nepārprotami pārliecinājās, ka avarējušā vilciena pasažieriem šīs priekšrocības bija liegtas.
Kamēr vieni gangsteri aptīrīja pasta vagonu, izmēzdami no tā maisus ar naudas zīmēm un zelta stieņus kopā ar nonāvēto apsargu līķiem, citi uzklupa neapbruņotajiem pasažieriem.
Mežonīgas laupīšanas un vardarbības scēnas savā cietsirdībā'pārspēja visu līdz šim filmās redzēto.
Ļaudis vispirms nogalināja un tikai pēc tam pārmeklēja viņu kabatas.
Zālē iedegās gaisma.
Tieši manā priekšā stāvēja Elisons, kuru pirmoreiz redzēju bez maskas. Pēc visām šīm šausmām skatiens atpūtās pie viņa omulīgās, grumbainās sejas.
— Lūdzu piedošanu par pārmērīgo naturālismu, — Elisons izstiepa rokas pret publiku. — Varat ticēt — man pašam niecīga asins pilīte rada nelabumu. Tāpat neciešu ari tabakas dūmus. Ja tas būtu kaut cik iespējams, lūdzu klātesošās dāmas un kungus mazdrusciņ ierobežoties smēķēšanā … Nē, nē, dieva dēļ, tas neattiecas uz jums! — viņš izbijies čukstēja, pamanījis, ka pirmajā rindā sēdošā miniatūrā gaišmate lūko nodzēst savu cigareti pret krēsla atzveltni.
Tā bija Deizija Mārča, populārās avīžu rubrikas «Kas dzirdams augstākajās aprindās?» autore. Daudzi uzskatīja, ka nokļūt viņas sarkasmu ugunī ir pats ļaunākais, kas var atgadīties cilvēkam, atskaitot varbūt vienīgi zaudējumus biržā.
— Bet, Elison, es nemaz negribu, lai man piešķir nez kādas privilēģijas, — Deizija Mārča untumaini savieba savu mazo mutīti. — Ja te nedrīkst pīpēt, tad es vispār labāk aiziešu.
— Smēķējiet! Smēķējiet! Dieva dēļ, smēķējiet! Smēķējiet visi! — aši piekrita Elisons. — Sabiedrības intereses man svarīgākas par personisko veselību.
Ieraudzījis uguntiņu žurnālistes garā zelta iemuša galā, viņš kaut cik nomierinājies turpināja:
— Tātad vēlreiz lūdzu piedot naturālismu. Bet tas bija nepieciešami, lai jūs pilnībā spētu iztēloties nupat nodemonstrēto iespējamo katastrofu … Un tagad palūkojieties, kas notiks ar to pašu vilcienu, ja tas būs apgādāts ar Haida kompresoru. Pateicoties gaisa spilvenam, vilcienam nekas nedraud. — Elisons pamāja kinomehāniķim.
Tie paši ložmetēji, tie paši bandītu ģīmji krūmos, tās pašas izjauktās sliedes.
Bet katastrofa nenotiek.
Vilciens, it kā slīdot pa gaisu, tiek pāri bīstamajai vietai.
Un, kad apstulbušie bandīti atjēdzas atklāt uguni, viņi tikai veltīgi tērē patronas.
Izrādās, ka tajā mirklī, kad lokomotīves priekšā pavīdēja tukšums sliežu vietā, automātiski aizdarījās logi visos vagonos. Un vēl viens brīnums — lodes atsitās pret speciāli izturīgu stiklu.
Aplausiem skanot, ekrāns nodzisa. Ierunājās atkal Elisons.
— Lieta tā, ka luksusvilcieni, kurus mēs nosaucām par «Zelta eksprešiem», būs apgādāti ne tikai ar gaisa spilveniem, bet ari daudziem citiem jauninājumiem. Uzskaitīšu tikai pašus galvenos. Ložu drošie logi, kas automātiski aizveras, pirmajam briesmu signālam atskanot, divi bruņoti pasta vagoni ar lielajiem «Garanta» seifiem banku depozītu pārvadāšanai un «Garanta» mikroseifiem pasažieru personiskajām dārglietām. Tātad jebkura aplaupīšana vai zādzība pilnīgi izslēgta! Mūsu firma par to ir tik droša, ka* apņemas atlīdzināt ikvienam jebkuru zaudējumu, kaut gan, kā jau teicu, šāda iespēja ir tīrā fantastika.
— Vai tāds vilciens ir īstenībā vai pagaidām tikai projektā? — pirmais vaicāja Karls Ebots no «Telegrāfa» — tas pats reportieris, kura ierašanās reiz tā pārbiedēja manu sievu Minervu.
— Kā ta, kā ta! Tas ir, gribu teikt, ka šis vilciens pilnīgi reāls, — Elisons bārstīja sīkus, apmierinātus smiekliņus. — Atšķirībā no pirmās filmas, kur izmantoti tā saucamie kombinētie uzņēmumi, otrajā viss ir reāls, ieskaitot no rūtīm atlecošās lodes … «Zelta ekspreša» numurs viens tehniskā pārbaude tieši vakar veiksmīgi noslēgusies. Visai drīz vilciens dosies savā pirmajā reisā.