— Aiziet!
Iedegās prožektori, tikko dzirdami iedūcās kameras.
Tēlodama cilvēku, kurš nule atnācis, Elvīra sasveicinājās ar mani, pēc tam, kā jau pieklājas ciemiņam, uzlielīja mana dzīvokļa iekārtu. Tad, pieturēdamās pie tā paša nepiespiestas tērzēšanas toņa, viņa apvaicājās:
— Jūs droši vien pavadīsiet savu sievu uz gaišreģu kongresu?
Patiešām, piekāpjoties Minervas neatlaidīgajiem, visai niknajiem lūgumiem, apsolīju iet līdzi. Vai tūkstoš reižu pēdējo dienu laikā viņa man bāza acīs, ka esot ne tikai Nacionālās magu, astrologu un hiromantu asociācijas goda biedre, bet arī Nākamības pareģošanas sekcijas priekšsēde. Mēģināju iebilst, ka es neprotu zīlēt pat kafijas biezumos, bet tas neko nelīdzēja. Kongress, pēc viņas domām, bija laimīga iespēja parādīties publikai.
Tā bija pirmā šīs biedrības sanāksme, kad līdz šim rūpīgi aizslēgtās durvis atvērās presei un televīzijai. Strauji pieaugošā konkurence (astrologu skaits vien sniedzas turpat piecpadsmit tūkstošos) spieda mūslaiku gaišreģus uzņemt sakarus ar reklāmas brīnumdariem.
Tādējādi «Universālā panorāma» bija ieguvusi monopoltiesības izklaidēt skatītājus ar dažādu burvestību rādīšanu. Lielajā pilsētas koncerthallē uzstādītās kameras pārvērta gadskārtējo slēgto saiešanu publiskā izrādē.
A^inerva uzskatīja, ka ar savu klātbūtni es krietni uzspodrinātu viņas nimbu. Patiesi, pateicoties Džekam Kreilim, uz īsu laiku biju kļuvis gandrīz tikpat populārs, cik divas citas televīzijas zvaigznes — komiķis vēderrunātājs Albions un kamielis Torčijs, kurš propagandēja tabletes novājēšanai («Jūs redzat Torčiju pēc divu nedēļu gavēņa»).
Tāpēc uz Elvīras jautājumu sniedzu scenārijā paredzēto atbildi:
— Bez šaubām, aiziešu. Mana sieva Minerva Zinģere ir viena no šīs gaišreģu asociācijas aktīvākajām loceklēm.
Šī replika bija zīme Minervai. Purinādama lietus mēteli, viņa, it kā nupat no ielas nākdama (īstenībā paturējusi mēteli zem dušas), teica:
— Labdien! Ārā līst aumaļām… Jūs, kā liekas, pieminējāt manu vārdu?
Šis bija tikai ievads, domāts dabiskas atmosfēras radīšanai. Nu Minerva varēja norunāt scenārijā paredzēto tekstu, kas dotu sarunai vajadzīgo ievirzi:
— Krist, visi ļaudis" runā par sprādzienu Merionā. Vai tu tiešām domā, ka to organizējis Džeks Kreilis?
Atkāpjoties no scenārija, sev pašam par pārsteigumu, pateicu kaut ko gaužām ķecerīgu:
— Tad jau drīzāk Van Lembrahts. Pagaidām viņš vienīgais guvis no diversijas taustāmus labumus.
— Vai tu domā, ka solīds veikalnieks ķersies pie tādām metodēm? — Minerva no visas tiesas sašuta, pilnīgi aizmirsusi pati savas metodes. Viduslaikos viņu būtu sadedzinājuši uz sārta kā burvi, pagājušajā gadsimtā ieslodzī- juši par sīku krāpšanu, tagadējā gadsimta viņa bija notiesāta saukties par visaugstāk apmaksāto gaišreģi.
— Kāpēc gan ne? Parasti taču raksta, ka mēs dzīvojam neierobežotu iespēju zemē… Starp citu, tikpat ticama mana kolēģa Mūna hipotēze, ka dzelzceļu avārijās vainojami konkurenti, proti, aviolīniju īpašnieki.
Gaidīju, ka, dzirdot šīs patvaļīgās atkāpes, Elvīra aiz- svilsies, taču viņa nez kādēļ klusēja, vērodama te savu rokas pulksteni, te mūsu televizoru.
Pēkšņi, aizmirsusi brīdināt mani, viņa to ieslēdza. No ekrāna atskanēja satraukta sievietes balss:
— … ilgstošas iedarbības mīnas! Apgādātas ar īpašu ierīci, tās palaidīs garām parastus vilcienus, bet reaģēs uz Haida gaisa kompresoru… Tūlīt pēc avārijas «Zelta ekspresim» uzbruks …
— «Kas uzbruks?» — vaičāja pārbiedēta vīrieša balss.
— «Esmu jau tā pateikusi pārāk daudz!» — sievietes balss aprāvās.
Kādu mirkli jutos gluži apstulbis. Vai tik šis zvans, kas brīdināja Fostorijas stacijas dežurantu, nav kāds no profesora Latona parastajiem trikiem, lai reklamētu kādas firmas telefona aparātu?
Taču šīs aizdomas tūdaļ izgaisināja inspektors Kouls.
Ar savu kvadrātveida galvu aizņēmis visu ekrānu, viņš paskaidroja:
— Jūs nupat dzirdējāt kādu mīklainu sievieti, kura šodien pulksten vienpadsmitos no rīta piezvanīja stacijas „ dispečeram.
Blakus inspektoram iznira «Universālās panorāmas» diktors.
— Bet tagad atļaujiet man iepazīstināt jūs ar Karlela kungu, kurš mums pastāstīs, kādā veidā šī saruna tikusi fiksēta.
— Es esmu viens no divsimt Pinkertona detektīvaģen- tūras darbiniekiem, kurus Ziemeļu Transkontinentālais dzelzceļš pirms kāda laika pieaicinājis savas līnijas apsardzei. Mums radās aizdomas, ka gangsteriem palīdz kāds dzelzceļu sabiedrības kalpotājs. Lai pārbaudītu šo varbūtību, uzstādījām visās dienesta telpās noklausīšanās aparatūru. Šodien, pētīdams lentā ierakstītās sarunas, uzdūros šim telefona zvanam.
Diktors atkal deva vārdu inspektoram Koulam.
— Ja kāds pazinis šo balsi, lūdzu nekavējoties griezties policijā. Firma «Haids-Tranzīts-Garants» izmaksās šim cilvēkam desmit tūkstošus. Palīdzēdami identificēt sievieti, kas runāja pa tālruni, jūs līdz ar to palīdzēsiet mums tikt uz pēdām noziedzniekiem! '
Starp diktoru un inspektoru Koulu iespraucās seržants Higinss. Izlasījis viņa atnesto zīmīti, inspektors pazi- - ņoja:
— Centrāla dzelzceļa prezidents Van Lembrahta kungs no savas puses piesolījis kā atlīdzību tādu pašu summu.
— Tātad divdesmit tūkstoši tam, kas pazīs noslēpumaino balsi! — rezumēja diktors. — Sekojiet mūsu translācijai no magu un hiromantu trīspadsmitā kongresa! «Universālā panorāma» palūgs klātesošos gaišreģus, tai skaitā slaveno Minervu Zingeri, atrast šo mīklaino sievieti ar parapsihiskiem līdzekļiem.
Intervija beidzās ar duci Elvīras uzdotu jautājumu, uz kuriem devu diezgan nesakarīgas atbildes.