Telefona sarunas fiksējums magnetofona lentā bija tiešām tāds pārsteigums, ka puslīdz atģidos tikai pēc tam, kad piebraucām pie koncerthalles.
šim gadījumam par godu Minerva pirmo reizi bija izvedusi no.garāžas savu jauno melno «Fords-Sāgu-83», kas man nez kādēļ atgādināja bēru katafalku. Pateicoties profesora Latona reklāmas filmiņai, šīs mašīnas bija k]uvušas par «lielo modi», kurai pretī turēties nespēja arī mana sieva.
Pie koncerthalles drūzmējās ļaudis. Stāvvietas automobiļiem bija pārpildītās, jo vairāk tāpēc, ka pāri ielai viesnīcā «Pilsētas halle» protesta mītiņam pulcējās katoļu garīdznieki, Romas pāvesta pēdējās enciklikas (par pretapaugļošanās līdzekļu pieļaujamību) pretinieki.
Zāle, kurā varēja ietilpt ap divdesmit tūkstošu apmeklētāju, bija bāztin piebāzta. Mums tikai ar grūtībām izdevās atrast brīvas vietas.
Neveltījis uzmanību skatuvei, uz kfiras sačukstējās žūrijas komisijas locekļi (kongress bija sava veida maģisko spēku skate ar apbalvošanu), es izklaidīgi vēroju skatītājus.
Bija interesanti palūkoties uz visvisādu burvestību un viņpasaules parādību tīkotājiem. Vērodams zāli, biju izlaidis no acīm Elvīru un- pamanīju tad, kad viņa, spraukdamās pa šauro eju, lūkoja tikt tuvāk skatuvei. Tajā brīdī negaidot atskanēja Minervas balss:
— Tūlīt savas apbrīnojamās spējas demonstrēs lielais mags Den-Grab-Hisibs, baltās un melnās maģijas bakalaurs …
— Vai tu esi prātu zaudējusi? — ar vaļēju muti pagriezos pret viņu.
— To jau nesaku es, bet Albions, komiķis vēderrunātājs! — viņa norādīja uz skatuvi.
Tikai tagad pazinu televīzijas skatītāju elku, kurš gaišreģu kongresā pildīja žūrijas priekšsēdētāja goda pienākumu.
Kā jau tas pieņemts, piesakot jaunu konkursa dalībnieku, viņš bija piecēlies. Taču lūpas palika nekustīgas. Toties nez no kurienes joprojām skanēja Minervas balss:
— … Indijas jogu 'akadēmijas diplomands, Lielbritānijas karaliskās parapsihisko zinātņu biedrības goda biedrs. Kā arī visai cienījamās angļu pilsspoku apvienības loceklis …
Pēkšņi pie žūrijas galda izauga kalsnējs vīrietis ar zodiaka zīmēm izšūtā frakā un tradicionālo turbānu galvā.
— Albiona kungs, jūsu joks par pilsspokiem ir aizvainojošs.
— Piedodiet, piedodiet man, maestro, — tas miermīlīgi atteica jau pats savā balsī. — Ko lai dara, paradums smīdināt publiku kļuvis par manu otro dabu, — un, palocījies auditorijai, Albions paziņoja:
— Pie viena atvainojos angļu pilsspokiem, ar kuriem lielajam magam Den-Grab-Hisibam nav neka kopēja… Bez tam …
Nepabeidzis teikumu, viņš krampjaini ieķērās savā kaklasaitē, ko neredzams spēks norāva viņam no kakla.
Kaklasaite locīdamās aizlidoja pa gaisu. Tai uz pēdām sekoja komiķa žakete — skatītāju miljoniem pazīstamā platā, rūtotā žakete, no kuras apjomīgajām kabatām mēdza pastāvīgi atskanēt ņaudēšana vai riešana.
— Kā jūs uzdrošināties? Nekavējoties atdodiet manu … manu … — Albions satrūcies stostījās.
Den-Grab-Hisibs izdarīja efektīgu rokas kustību gaisā, kur vairs nekas nelidoja. Komiķa garderobes piederumi bija pazuduši hez vēsts.
Vēl viens noapaļots maga žests, un no tukšuma iznira sievietes roka, kura pasniedza pagalam apjukušajam Al- bionam žaketi un kaklasaiti.
Zālē nodārdēja jūsmīgi aplausi.
Roka auga garumā, tad parādījās plecs, seja, un pēdīgi publika ieraudzīja magam līdzās trauslu, melnīgsnēju sievieti viegli caurspīdīgā mauru stila tērpā. Den-Grab-Hisibs iepazīstināja viņu kā savu asistenti — senjoritu Aurēliju.
— Tas ir diezgan vienkāršs triks, — Minerva man lietpratīgi paskaidroja. — Hisibs lieto tā saucamos maģiskos spoguļus. Starp citu, viņš ir mūsu asociācijas viceprezidents, pagājušā kongresa Lielā Nostradamusa ieguvējs.
— Kas tas par Nostradamusu? — es jautāju.
— Vai tiešām tu nezini? — Minervas balss pauda pārmetumu. — Nostradamuss ir pats lielākais astrologs, kādu pazīst vēsture. Viņa vārdā nosaukta mūsu kongresa galvenā balva.
Palūkojos atkal uz skatuvi. Lielais mags nupat nokāpa zālē un apsēdās pirmajā rindā, ļaudams savai asistentei pilnīgu rīcības brīvību. •
Senjorita Aurēlija stāvēja pie žūrijas galda, kuras locekļi aizsēja viņai acis. Sevišķi centās Albions. Kā jau katrs liels komiķis, viņš dievināja savus jokus un necieta svešus. Tagad, mēģinādams atspēlēties, viņš sasēja lakatu tik ciešā mezglā, ka Aurēlija gandrīz vai ievaidējās aiz sāpēm.
Pēkšņi pamanīju, ka man blakus jau atkal sēž Elvīra.
Krampjaini satvērusi manu roku, viņa čukstēja man tieši ausi:
t- Tur, pirmajā rindā … Cilvēks ar blondo bārdiņu, ar tumšajām brillēm!… Tas ir Džeks!
— Kas tie par murgiem? — es atbrīvoju roku.
Kaimiņi sāka mūs apsaukt, bet Elvīra nerimās.
— Viņu pazinis mūsu operators. Redziet, tas pie kameras pa labi no skatuves … Vai tad neatceraties Lariksu? Viņš bija mums līdz, kad inspektors Kouls apcietināja Džeku pazemes slēpnī… Larikss toreiz stāvēja Džekam pavisam tuvu. Apzvēr, ka nav kļūdījies. Sakrīt viss — kustības, tā pati maniere mazliet ieraut galvu plecos! Bārda, bez šaubām, nav īsta. Larikss tā uztraucās, ka, pametis kameru, atskrēja pie manis. Prasīja, lai es paziņojot policijai. Vai varat iedomāties oriģinālāku fonu otrreizējam arestam? Profesors Latons mani taisni vai apzeltīs, — Elvīra visu laiku čukstēja.
— Vai policija jau izsaukta?
— Vēl ne. Pārāk liels risks, — Elvīra pašūpoja galvu. — Ja nu pēkšņi tas tomēr nav Džeks? — viņas balsī izskanēja tādas kā šaubas. — Paskatieties pats! Pirmajā rindā, gandrīz tieši pret vidu!
Pasniegusi man binokli, viņa parādīja virzienu.
Pirmā rinda rādījās krietni patālu. Pie tam varēju redzēt tikai pakausi, tieši to ķermeņa daļu, kas Džekam nav visai raksturīga.
— Tūlīt šī Aurēlija pieaicinās no publikas brīvprātīgus palīgus! — nervozi čukstēja Elvīra. — Piesakieties! Uz skatuves stāvot, jus varēsiet labi apskatīt Džeku! Ja tas patiesi ir viņš, padosiet man zīmi! Es nekavējoties mobilizēšu policiju! Nu ejiet, ejiet taču!