Džeks tika uzaicinats aptaustīt guļošo. To viņš arī izdarīja, manuprāt, pārāk ilgi un uzbāzīgi.
— Palūgšu vēl vienu liecinieku, — iesāka lielais mags un pēkšņi, sastapis manu skatienu, izstiepa pret mani pirkstu: — Jūs!
— Es? — neviļus satrūkos.
— Jā, jūs. Nāciet uz skatuves!
Viņš paņēma mani aiz rokas un, saspiezdams pirkstus tik cieši, ka tik tikko valdīju kliedzienu, pieveda mani pie nekustīgā ķermeņa.
— Pārliecinieties! — viņš bargi pavēlēja. — Pārliecinieties, ka viņa nav nekas cits kā nedzīvs māls!
Patiešām, Aurēlija atradās tajā stingajā katalepsijas stāvoklī, ko var panākt vienīgi ar sevišķi iedarbīgu hipnozi. Taču, pieskāries ar brīvo plaukstu viņas lūpām, sajutu tikko manāmu elpu.
Lai nesakaitinātu Den-Grab-Hisibu, piekrītoši pamāju, jo vairāk tāpēc, ka viņš, joprojām žņaugdams manu roku, jau vilka mani uz seifa pusi. Nebija laika prātot, kas viņam padomā — tikai pabaidīt vai ieslēgt, tādējādi atspēlējoties par manu pirmītējo stiķi ar asistenti. Izrāvies no viņa dzelžainā tvēriena, es ātri noskrēju lejā zālē.
Pēc brīža lielais mags šķita mani jau galīgi aizmirsis. Viņš nekustīgi stāvēja pašā skatuves malā, stīvu skatienu vērdamies pāri skatītāju galvām.
Lai labāk saprastu turpmāko notikumu gaitu, jāuzsver, ka, sākot ar šo mirkli, viņš līdz pašām eksperimenta beigām neizkustējās no vietas.
Tā viņš stāvēja dažus "soļus no pirmās rindas skatītājiem, aptuveni trīsdesmit soļu no savas nekustīgās asistentes, ar muguru pret viņu, ar seju pret publiku.
Zāle saspringa satrauktās gaidās. Kad tās bija sakāpinātas līdz pēdējam, lielais mags pēkšņi iesaucās griezīgā balsī:
— Piesaucu tevi, lielais debesu gars! Pacel viņu pie sevis!
Zāli pāršalca tāda kā vēja pūsma, vienlaikus pār skatuvi, nez no kurienes celdamies, sāka mutuļot caurspīdīgi, iesārti dūmi. Ietīdami Aurēliju kā plīvurā, kas arvien sabiezēja, tie pamazām satumsa, kļuva tumšsarkani, visbei- r dzot pilnīgi noslēpa arī Džeku, kas stāvēja blakus Aurēlijai.
Par sekundes daļu aizsteidzoties priekšā ovācijām, lielais mags zemu paklanījās, bet viņa labā roka nolaidās tādā kā maģiskā žestā.
Nodārdēja vētraini aplausi, kurus, jāatzīst, brīnumdaris bija atliku likām pelnījis. Asistentes izstieptais ķermenis, it kā balstīdamies uz sarkano dūmu mutuļiem, slīdēja aizvien augstāk, lai sastingtu pie pašiem griestiem.
Publikas sajūsma nepielipa vienīgi žūrijas locekļiem. Viņu kluso sabubināšanos gandrīz varēja uzskatīt kā nevērību pret maģiskās asociācijas viceprezidenta augsto mākslu.
Taču tam bija cits iemesls.
Izņēmis no kārbas melnā audumā ievīstītu priekšmetu, Albions paziņoja:
— Konkurss turpinās, tāpēc vēl par agru minēt galīgos rezultātus. Taču es personiski uzskatu «Lielā Nostrada- musa» likteni puslīdz izšķirtu … Bet pagaidām, cienījamo Den-Grab-Hisib, atļaujiet pasniegt jūsu burvīgajai asistentei Aurēlijas jaunkundzei speciālo godalgu «Ozirisa acs», ko tai piešķīris Burvestības un garu izsaukšanas dāmu klubs.
Lielais mags, īsu mirkli nokratījis pārspīlēto svinīgumu, ne bez humora atbildēja:
— Jums būs vien jāpagaida, kamēr es viņu atdzīvināšu. Un, izstiepis rokas pret griestiem, viņš parastajā baismīgajā tonī izkliedza:
— Lielais debesu gars, atdod viņu zemes garaml
Atkal zibens un pērkona grāvieni.
Pie griestiem uzvirmoja liesmaini dūmi, pilnīgi ietīdami Aurēlijas ķermeni.
Skatītāji vai izmežģīja kaklus, lai redzētu, kas tur augšā īsti notiek.
Bet nenotika nekas. Kad sarkanie mutuļi izklīda, lielā maga asistente atkal gulēja lejā pirmītējā pozā, ar pakausi un kāju pēdām kā pielīmēta pie melnajiem postamentiem.
Visas šīs maģiskās norises laikā es, tikpat savaldzināts kā citi skatītāji, tomēr ne brīdi nepārstāju domāt par Džeku. Tagad, dūmiem izklīstot, no visas sirds-., nopriecājos, ka viņš nekur nav pazudis. Džeks stāvēja turpat līdzās Aurēlijas nekustīgajam ķermenim un žāvājās.
Den-Grab-Hisibs svinīgi uzrunāja publiku:
— Tagad pienācis laiks pildīt savu solījumu. Šim cilvēkam jāpazūd!
Sākumā īsti neaptvēru, ka šie vārdi zīmējas uz Džeku, jo lielais mags joprojām stāvēja, viņam muguru uzgriezis, tādēļ arī nevarēja redzēt atzinīgo smīnu, ar kādu Džeks apsveica viņa paziņojumu. Ik vaibsts, kā likās, ironiski pauda: «Sen jau būtu laiks!»
— Lielais zemes gars, paņem šo cilvēku pie sevis! — čukstēja Den-Grab-Hisibs. Pēc pauzes, domātas sasprindzinājuma kāpināšanai, viņš pēkšņi maģiskā žestā pašāva uz priekšu labo roku, griezīgi izkliedzot:
— Bet vispirms lai pazūd viņa bārda!
Zibens un pērkondārdi.
Džeks satrūcies palēcās — likās, viņš lūko izvairīties no kāda neredzama spēka, kas sagrābis viņa zodu.
Divdesmittūkstoš skatītāju kā viens izdvesa dziļu, izbrīnās pilnu nopūtu.
Uz skatuves stāvēja Džeks Kreilis — tagad jau bez bārdas! Tas pats no pārraidēm tik pazīstamais Džeks, kura dēļ cilvēki stundām ilgi nosēdēja pie televizora!
Es intuitīvi uzlēcu uz skatuves. Taču Džeks jau pasteidzās pirmais — tieši tajā brīdī viņš pazuda kādā sānejā, kas veda aiz kulisēm.
Dzīros viņam sekot, bet man priekšā nostājās Den-Grab- Hisibs.