— Neviens lai neuzdrīkstas pārtraukt manu maģisko eksperimentu! — viņš uzsauca spalgā, draudīgā balsī. — Jūsu svešie fluīdi var izsaukt senjoritas Aurēlijas nāvi! Vispirms es viņu atdzīvināšu, un pēc tam dariet, ko gribat!
Viņa pavelei piemita tads hipnotisks spēks, ka es neviļus paklausīju. Sastingu līdz ar milzīgo zāli, kas vēl pirms mirkļa bija līdzinājusies vētras satrakotai jūrai.
Un šajā mēmajā sasprindzinājumā cits pēc cita kā smagas svina skrotis krita buramie vārdi:
— Lielais dzīvības gars, iedves viņai savu dvašu!
Klusumu saplosīja pērkona grāviens, no griestiem izšāvās zibens.
Joprojām stāvēdams krietnā attālumā no savas asis-v tentes, ar muguru pret viņu, Den-Grab-Hisibs strauji apgriezās un, pacēlis roku, aprauti izgrūda:
— Senjorita Aurēlija, celieties augšā!
Taču šoreiz tas nelīdzēja.
Den-Grab-Hisibs, īgni saraucis uzacis, atkārtoja savu pavēli vēl asākā tonī.
Aurēlija kā negribēja, tā negribēja celties.
Toties viņa pilnīgi negaidot, kā noslēpumu uzticēdama, koķeti pačukstēja:
— Starp citu, tā biju es, kas zvanīja pa telefonu!
Zāli pāršalca gandrīz vai histērisku smieklu šalts.
Lielais mags, acumirklī piemirsis, ka vēl nesen tik spoži
demonstrējis «trešo ietiekšanos ceturtās dimensijas piektajā astrālajā stāvoklī», pieskrēja pie asistentes. Sparīgi sakratīdams viņu, tas nikni sauca:
— Velns parāvis, vai jūs beidzot celsieties augšā vai ne? Vai tad esat kurla? Jums piešķirta «Ozirisa acs»!
Albions, no paša pieredzes zinādams, cik nepatīkamas ir tehniskas kļūmes, izpalīdzīgi mēģināja glābt stāvokli.
Augsti pacēlis drānā ievīstīto godalgu, viņš norāva tumšo drapējumu. Skatītāji ieraudzīja melnu kristālu, kas pēc formas un lieluma atgādināja galvaskausu. Tā dziļumā baismi gailēja spoža dzeltena acs.
Lielais mags pieskrēja pie Albiona. Es, tāpat kā pārējie, nodomāju, ka viņš nācis saņemt godalgu. Taču viņš, pat neuzmetis tai acu, kaut ko iečukstēja Albionam ausī. Komiķa parasti omulīgajai sejai spēji pārlaidās bālums. Izlaidis no rokām «Ozirisa aci», kas aizripoja pa skatuvi, tas sauca šausmu pārvērstā balsī:
— Dakteri! Ātrāk dakteri! Vai skatītāju vidū nav kāds ārsts!
Tāds atradās. Kā vēlāk noskaidrojās, viņš saucās Ābrams Lefkovs un strādāja par jaunāko ordinatoru Evaņģēliskā samariešu hospitālī.
Tūļīgi uzkāpis augšā, viņš neziņā paskatījās apkārt.
— Kas ar viņu ir? Vai paģībusi?
Atbildi viņš nesaņēma.
Dakteris kā vilcinādamies piegāja pie maga asistentes. Piesardzīgi pataustīja pulsu, it kā mazliet iedrošināts pacēla un atkal nolaida viņas ļengano roku. Uzgūlies ar visu krūti, lūkoja saklausīt sirdi.
Beidzot atkal iztaisnojās un ar tādu kā izmisīgu uzņēmību pacēla viņai vienu plakstu. Tad pēkšņi atrāvās un, it kā pienaglots pie grīdas, ar nedabiski sastingušu seju ņēmās kaut kā dīvaini berzēt pirkstus.
— Skat! Mazgā rokas! — kāds smejoties minēja.
— Kā tad! Arī viņš jau nohipnotizēts! — piebalsoja cita balss.
Uzšalca smiekli, bet tūdaļ atkal apkltisa. Apklusa bez kāda ārēja iemesla. Šajā brīdī neviens vēl nenojauta, ka pie daktera savādās rīcības vainīga nevis hipnoze, bet nervu šoks.
— Kas ar viņu ir? — lielais mags klusi vaicāja, it kā atkārtodams viņam pirmīt uzdoto jautājumu.
Dakteris strauji apsviedās. Nopētīja vispirms jautātāju, pēc tam neizpratnē aplūkoja savus pirkstus, kas nerima savādi kustēties. Ar vainīgu smaidu paslēpis tos kabatās, viņš gandrīz vai atvieglots pateica:
— Ar viņu? … Nekas! Viņa ir beigta! Bet no skatuves dēļiem, gulēdama tieši blakus līķim,
mani uzlūkoja ar savu baismīgi spožo dzelteno redzokli «Ozirisa acs».
Un tikai pēc tam zālē ielauzās policisti inspektora Koula vadībā.
SEMJUELS MŪNS
Mana sieva Džīna nekādi nevarēja man piedot, ka neesmu aizvedis viņu uz magu kongresu. No viņas viedokļa senjoritas Aurēlijas nāve ar visiem fantastiskajiem notikumiem un maģiskajiem dūmiem bija tikpat aizraujoša ska- tāmviela kā «Violetās planētas baismekļi».
Viņa bija pagalam noskaitusies. Rāma pēc dabas, Džīna šoreiz netaupīja spēcīgus izteicienus, domātus nejūtīgajiem biznesmeņiem, kuri gatavi naudas dēļ kāpt pāri skatītāju iemīļoto televīzijas varoņu līķiem.
Klausoties Džīnas izvirdumus, nodevos šādām tādām pārdomām.
Līdz televīzijas ēras sākumam reklāma bija tāda kā psiholoģiska diktatūra, ar kuras palīdzību ražotājs iepotēja savu gribu pircējam. Taču pamazām un gluži nemanot tā parauga fetišā, paverdzinādama savam kultam it visus, ieskaitot tās radītājus. Tikpat kā no pudeles izlaists džins, baismīgi pieņemdamās apjomā, reklāma galu galā pārvērtās gluži nekontrolējamā mistiskā spēkā, mūsdienu elkā, kas kari aprij viņam upurētos miljardu miljardus.
Atcerēdamies sensacionālās pārraides, kad cena par vienu minūti reklāmas sakāpa līdz divsimt tūkstošiem, mēģināju aplēst patiesi fantastiskās summas, kas, ierautaS «Universālās panorarnas» virpulī, krājās profesora Latona kabatā.
Bija skumji apzināties, ka ar viņu noslēgtais līgums pielīdzinājis mūs ar Deiliju vientiešiem indiāņiem, kuri savā laikā apmainīja Manhetena salas teritoriju pret dažām šautenēm un viskija kastēm. Šo aprēķinu beigās jutos gandrīz vai tikpat sašutis kā Džīna.
Kā jau sacīju, senjoritas Aurēlijas nāves dēļ Džīna pēkšņi kļuva saviem iemīļotajiem baismekļiem neuzticīga. Stundām ilgi viņa mani tincināja par katru sīkumu.
Šo to varēju pastāstīt, jo inspektors Kouls arī man atļāva piedalīties pratināšanā. Taču Džīna ar to vien neapmierinājās. Viņa atkal un atkal zvanīja Minervai, lai noklausītos jo iespaidīgāku versiju.