Ne jau Džīna vien uzplijās Deilija sievai. To pašu darīja arī neskaitāmi reportieri. Galu galā Minerva uzskatīja gandrīz vai par savu pienākumu arvien piegudrot kaut ko jaunu.
Galu galā iznāca, it kā Džeks kopā ar lielā maga asistenti ticis pacelts līdz griestiem, no kurienes aizbēdzis caur lūku jumtā. Minerva bija tik gudra, neapgalvodama, ka redzējusi šo lūku pati savām acīm. Tā atklājusies viņai telepātiskā ceļā, tāpat kā šīs lūkas izcelsme. Policija it kā vairākkārt to izmantojusi, lai nomierinātu pretvaldības mītiņu dalībniekus ar iemidzinošas gāzes palīdzību.
No visiem Minervas izdomājumiem vienīgi šis pēdējais tika oficiāli atspēkots. To izdarīja pats prezidents, paziņodams, ka neviens nedomājot lietot tādas metodes- brīvā zemē, kur policijas pienākums aizsargāt jebkuru brīvas domas izpausmi.
Den-Gr ab-Hisiba asistente, kas skatuvei izvēlējusies pseidonīmu senjorita Aurēlija, īstenībā saukusies Keita Morāna. Pašam brīnumdarim privātajā dzīvē arī esot daudz prozaiskāks vārds — Eliass Pontimerijs.
Morānas kreisajā locītavā uzietas sīka dūriena pēdas. 'Sekcijas laikā viņas organismā atrasta, narkotika LSD tādā koncentrācijā, kas nonāvē gandrīz acumirklī. Šie abi atklājumi ļāva secināt, ka viņa mirusi dažas sekundes pēc tam, kad noziedznieks, lietodams vai nu medicīnisko šļirci, vai drīzāk dobu adatu, ievadījis viņas asinīs indīgo vielu.
Keitas Morānas dzīvoklī izdarītā kratīšana nedeva nekādus rezultātus. Pontimerijs (Den-Grab-Hisibs1 ) neko daudz nevarēja pastāstīt par savu asistenti. Esot iepazi
nies ar to pirms sešiem gadiem ar teātra aģentūras starpniecību. Par viņas personisko dzīvi un paziņām neko nezinot, tāpat arī, kur un kādā sabiedrībā pavadījusi savu brīvo laiku. Pirms katras uzstāšanās viņš parasti izsaucis to ar telegrammu.
Nevainojamā reputācija, maģijas asociācijas viceprezidenta cienījamais stāvoklis un, galvenais, aculiecinieku stāstījumi ļāva viņam pratināšanas laikā tikt cauri bez sevišķi bargas krustuguns.
Tas bija viens no tiem retajiem gadījumiem, kad noziegums pastrādāts neskaitāmu cilvēku klātbūtnē.
Atgriežoties no inspektora Koula pēc viņa pēdējās sarunas ar Albionu, biju draņķīgā omā. Taču ar Keitas Morānas nogalināšanu tam nebija nekāda sakara, vainīga bija Elvīra.
Šis pilfiīgi neciešamais radījums beidzot bija panācis savu. Piespiests pie sienas (jāpiebilst, ka Džīna visnotaļ atbalstīja Elvīru), ļāvu sevi apvārdot un piekritu dot interviju.
Iespīlēts mašīnu drūzmā, kas sastrēguma dēļ tikpat kā nekustējās no vietas un tomēr stūrgalvīgi mēģināja tikt uz priekšu, es paskatījos pulkstenī, Elvīra droši vien jau gaida manā dzīvoklī.
Man gandrīz sametās nelabi, iedomājoties, kas viss netiks sarunāts šajā intervijā. Galvenais tajā, bez šaubām, būs noslēpumainā slepkavība, bet es ar derdzīgumu paredzēju, ka netiks taupīta ne mana dzīvokļa iekārta, nedz ģimenes dzīve.
Tāda ir tā cena, ko esam spiesti maksāt par popularitāti. Publiku interesē ne tikai kāda slavena cilvēka tiešā darbības sfēra, vienalga, vai tas būtu prezidents vai noziedznieks. Tai katrā ziņā jāparāda, kādus ēdienus viņš cienī, kā mēdz izturēties intīmā sabiedrībā, kāds ir viņa hobijs brīvajā laikā.
Runā, ka viens no mūsu kandidātiem prezidenta amatam uzvarējis savu sāncensi, nospēlēdams televīzijas skatītājiem Mocarta menuetu. Pie tam viņš it kā sacījis: «Viens otrs valdības galva varbūt ir gudrāks par mani, bet es esmu vienīgais, kas pieklājīgi spēlē klavieres.»
Piebraucis pie savas mājas, uzzināju, ka pārraide jau sākusies. To man paziņoja Elvīras īpaši norīkots palīgs. Sagaidījis mani ārpusē, viņš brīdināja:
— Jūs nokavējāt, bet tas nekas. Galvenais, uzvedieties
pilnīgi nepiespiesti. Izliecieties pārsteigts par operatoru ierašanos.
— Mūna kungs, jāatzīst, ka jums ir burvīgs dzīvoklis, — Elvīra aplaida skatienu visapkārt un nepiespiestā manierē iesāka interviju. — Un tagad, ja jau esmu atnākusi ciemos, gribētu uzzināt jūsu viedokli: vai jums liekas, ka senjorita Aurēlija bija vēl dzīva tajā mirklī, kad Den- Grab-Hisibs mēģināja viņu atmodināt?
— Nē, neliekas …
— Tiešām? — Elvīra pēc iespējas nepiespiestāk pasmaidīja. — Starp citu, kā redzu, jums uz galda stāv mans iecienītais tonizējošais dzēriens… Vai jūs mani nepacie- nātu?
— Ne tikai jūsējais, bet arī manējais, — es teicu, at- iezis zobus smaidā, kas darītu godu zirgam. — Lūdzu, dzeriet pēc sirds patikas!
Un, nelikdamies ne zinis par Elvīras mēmajiem protestiem, attaisīju kādas desmit pudeles «Kosmo-Kolo». Galu galā reklāmas nolūkos atsūtītās trīs kastes man neko nemaksā, bet līgums ar «Universālo panorāmu» dod honorāru.
— Patiesi nezinu, kā jums pateikties! — Elvīra ar pūlēm izdzēra pusglāzi. Varēja manīt, ka šis daudzinātais dzēriens viņai tikpat pretīgs, cik man. Izturējusi šo smago pārbaudi, viņa atgriezās pie intervijas pamattēmas:
— Tātad jūs uzskatāt, ka senjorita Aurēlija tobrīd vairs nebija dzīva … Bet mēs visi, kas atradāmies zālē, taču skaidri dzirdējām viņas vārdus: «Starp citu, tā biju es, kas zvanīja pa telefonu.» Pēc policijas domām, viņa tajā laikā jau bijusi noindēta. Kā jūs izskaidrojat šo šķietamo pretrunu?
— Ļoti vienkārši. Tieši šodien inspektoram Koulam pratināšanas laikā izdevās izvilināt no Albiona patiesību. Tas atzinās, ka lieku reizi nodemonstrējis savu vēderrunātāja mākslu. Uz šo joku viņu ierosinājusi kādas žūrijas locekles piezīme, ka Aurēlijas balss atgādinot policijas meklētās sievietes balss tembru. Albions tad arī nolēmis mazliet pa- smīdināt publiku.