Nogaidījusi, kamēr operators tuvplānā uzņem lokveidīgās švīkas, viņa turpināja:
— So fotogrāfiju mēs parādījām anonīmi, neminot Džeka Kreiļa vārdu, izcilam speciālistam roku līniju iztulkošanā. Šis speciālists ir Izīdas kundze, kas nupat notikušajā magu kongresā ieguvusi Zinātniskās hiromantijas biedrības īpašu godalgu. Tūlīt jums nolasīšu viņas slēdzienu:
«Viena no tām retajām personībām, kurām jāpiedzīvo rakstura lūzums, lai pa īstam sevi parādītu. Pašlaik šis cilvēks atrodas savu spēju zenītā. Viņa līnijas visnotaļ liecina par iniciatīvu, izcilām radošām dotībām, kolosālu neatlaidību iecerēto mērķu sasniegšanā, tās liecina par to, ka viņš gatavs ignorēt jebkuru morāli. Pateicoties organizatora talantam, viņa pārdrošās idejas atnesīs viņam bagātību un slavu …»
Paraustīju plecus. Intervijas scenārijā, ar kuru tiku iepriekš iepazīstināts, Izīdas kundzes atsauksme nebija minēta. Par šo pseidozinātnisko murgojumu varēju tikai pasmīnēt. Elvīra nelikās redzam manu ironiju. Viņa sparīgi turpināja:
— Kas attiecas uz mani, tad es jau pašā sākumā saskatīju Džekā Kreilī nevis parastu noziedznieku, bet neikdienišķu personību. Par viņa daudzveidīgo darbību var tikai pabrīnīties. Džeks ielavās «Garanta» kantorī, lai izzagtu Haida gaisa kompresora dokumentāciju. Džeks uzspridzina Ziemeļu dzelzceļa atzarojumu, lai aizkavētu «Zelta ekspreša» braucienu… Man nav nekādu šaubu, ka šo diversiju organizējis tieši viņš. Tajā pašā nolūkā viņš liek savai līdzdalībniecei brīdināt Fostorijas dežurantu par ilgstošas iedarbības mīnām. Un, visbeidzot, kad neparedzētu apstākļu dēļ viņam draud atmaskošana, viņš šīs briesmas novērš, izdarīdams ārkārtīgi veikli izplānotu un realizētu slepkavību!… Nu, Mūna kungs, — viņa uzlūkoja mani. — Vai jūs varat noliegt, ka tik unikālu noziegumu spēj pastrādāt tikai neparasti apdāvināts noziedznieks? Divdesmit tūkstošu skatītāju priekšā nesodīti nogalināt un tikpat nesodīti aizbēgt!
Elvīra uzmeta skatienu rokas pulkstenim. Pārraides laiks bija beidzies. Viņa vēl paguva norunāt tradicionālo noslēguma frāzi:
— Liels paldies par saturīgo sarunu!
PROFESORS LATONS NORŪPĒJIES
Profesors Latons, dziļi iegrimis klubkrēslā, gluži sīciņš salīdzinājumā ar ekrānu visas sienas platumā, noskatījās pārraidi ar dalītām jūtām.
No vienas puses, Mūna klaji izsmējīgā uzstāšanās «Kosmo-Kolo» reklāmas aģenta lomā viņu uzjautrināja. Profesors bija pietiekami gudrs, lai uztvertu žultaino ironiju un saprastu tās cēloņus. Dabiski, Mūnam diez kā netīk kalpot par ēsmu publikai, uz ko viņu notiesājis ar «Universālo panorāmu» noslēgtais līgums. Lai jau tad atrod ventili savam īgnumam, tas tomēr labāk nekā kontrakta laušana.
Pats galvenais, ka Mūns, gribēdams profesoram iedzelt, faktiski strādā viņa labā. Tiesa, skatītāji droši vien smīnēja, bet tas vēl nenozīmē, ka viņi dzērienu nepirks. Drīzāk otrādi. Ne velti uz zinātniskiem pamatiem nostādīta rekiāma nenoliedz un pat ieteic kādu porciju humora.
Mūsu dienās cilvēkam negadās smieties pārlieku bieži, tam nemitīgi jānokaujas ar visādām raizēm. Tāpēc, ieraudzījis uz letes «Kosmo-Kolo» pudelīti, ar smaidu atcerēsies Džeka oriģinālo bēgšanu no cietuma.
Taču profesoru Latonu nodarbināja visai nopietns jautājums — kā citi klienti reaģēs uz Mūna ironiju — viņi visi ir nožēlojami nejēgas, par patērētāju psiholoģiju viņiem nav ne mazākās jausmas.
Bet daudz smagākas bažas radīja cita, krietni sarežģītāka problēma — kā «Universālajai panorāmai» izturēties pret sensacionālo slepkavību koncerthallē?
Atskanēja telefona zvans. Runātājs bija firmas «Kosmo- Kolo» īpašnieks. Pat nenogaidījis apstiprinājumu, ka pie tālruņa ir pats profesors, viņš ņēmās apliecināt savu apmierinātību:
— Lieliski! Tas nu vairs nebija apnicīgais senators Validons, kurš savai apnicīgajai triju stundu runai dzēra klāt pa malciņam. Tavs Mūns lika Elvīrai iztukšot veselas pusotras glāzes! Un galds viscaur apkrauts ar manām pudelēm! Turklāt kas par dramatisku fonu!
— Fons patiešām nav peļams, — glaimoti atsaucās profesors. — Publikai briesmīgi gribējās uzzināt, kā īsti tikusi nogalināta Den-Grab-Hisiba asistente… Tu nemaz nevari iedomāties, cik grūti bija pierunāt policiju sniegt oficiālo paziņojumu tikai pēc mūsu pārraides. Tas, ka mēs bijām pirmie, nozīmē milzīgu reklāmu tavam dzērienam.
— Paldies! Bet ar šo Aurēliju nevajag pārspīlēt. Pret pašu slepkavību man nekas nebūtu pretī, neesmu tāds liekulis kā tavi pārējie klienti. Bet Džeka epopeja sasniedza zenītu, kad viņš aizlaidās jāšus uz manas pudeles. Pārspēt kaut ko tādu nav iespējams. Jāizgudro kas jauns! Es taču visu laiku tev mēģinu iestāstīt — tev ir galviņa, tev ir talants, tad atrodi kaut ko svaigu!
— Vēl svaigāku? — apvainojās profesors.
— Nu jā! Ir divas iespējas. Viena — mēģināt pierādīt, ka šo sievieti nogalinājis nevis Džeks, bet, teiksim, Deilijs vai viens no žūrijas locekļiem. Taču tam diemžēl neviens nenoticēs. Bet neticība «Universālās panorāmas» izvirzītajām hipotēzēm var viegli pārvērsties neuzticībā pret tās ieteiktajām precēm. Tātad atliek otrā iespēja — atmest Džekam ar roku.
— Kā redzu, tu jau sāc mani pamācīt, — profesors pavīpsnāja. — It kā nevis es, bet tu vadītu «Universālo panorāmu».