— Redziet nu, jūsu vēlēšanās piepildījusies, — viņš ņirdzīgi saka, aizcirzdams sējumu. — Vēlējāties uzzināt patiesību? Lūdzu! Mani sauc Merlins Hausmanis, es rakstu un izdodu romānus. Starp citu, vai esat lasījusi «Meksikāņu serenādi»? — viņš pavicina grāmatu. — Tūlīt var redzēt, ka ne. Es personiski pārlasu jau pa trešam lāgam, atrazdams aizvien jaunas lappuses, kuras būtu vērts iemācīties no galvas. Bet jums, protams, nav laika labai literatūrai. Jūs ar savu profesoreli, kas uzskata sevi par izcilu psihologu, esat aizņemti — jums jādzenas pakaļ lētām sensācijām. Iegaumējiet, ja jūs joprojām man piešūsiet citu grēkus, jums un jūsu profesoram klāsies plāni. Kaut arī esmu tikai rakstnieks, gan pratīšu ar jums izrēķināties.
— Piedodiet, Džek, — Elvīra pieglaimīgi iesāk. — Vai esat ar mieru atbildēt uz kādu delikātu jautājumu?
— Džeku meklējiet citā vietā! Esmu nevis Džeks, bet Hausmanis! Un prasu, lai mani tā arī uzrunātu!
— Ir jau labi, Hausmaņa kungs! Nedomājiet, ka es jūs nesaprotu. Gan kā rakstnieks, gan kā meistars… kādā citā žanrā jūs taču esat pieradis pie pseidonīmiem. Un kas tur sevišķs? Džekam Ever-Smitam tādas pašas tiesības saukties tagad par Merlinu Hausmani kā kādreiz par Džeku Kreili.
— Ārā! — Džeks viņai uzbļauj. - .
Dibenplānā parādās viņa puiši ar pistolēm rokās.
— Ņemiet vērā, ja es tagad aiziešu, pasaule varbūt nekad neuzzinās patiesību. Tātad nav jūsu interesēs mani izmest.
— Atstājiet viņu! — Džeks pamāj puišiem, kas draudīgi pietuvojušies Elvīrai. — Jūsu rīcībā desmit minūtes. Tātad sāciet vien ar savu delikāto jautājumu, — viņš izsmējīgi atļauj.
— Vai jūs nogalinājāt senjoritu Aurēliju? Un, ja tas ir tiesa, tad kādu iemeslu dēļ?
— Ne prātā nav nācis! Šajā nolādētajā koncerthallē gadījos pilnīgi nejauši. Nopirku biļeti steigā, pat īsti nezinādams uz ko, cerēju nokļūt uz kādu labu koncertu… Ziniet, rakstniekam reizēm der paklausīties Haidnu vai Mocartu, tas rada nepieciešamo emocionālo iedvesmu lirisku ainu sacerēšanai.
— Kurš tad viņu nonāvējis, ja ne jūs? Kriminālisti vienā balsī apgalvo, ka …
— Nezinu, ko apgalvo kriminālisti, es par to nospļaujos. Tādā vietā, kur visādi triku taisītāji pūš publikai miglu acīs, viss ir iespējams. Nemaz nebrīnītos, ja tas garais Deilijs būtu viņu noindējis, viņš taču tāpat stāvēja blakām.
— Bet, ja jūs nenogalinājāt, kāpēc tad vajadzēja bēgt?
— Neizliecieties lielāka muļķe, nekā esat. Jūs uzrīdījāt man virsū policiju, jūs no manis, pašaizliedzīga literatūras darboņa, iztaisījāt mistisku ļaundari! Vai esat aizmirsusi, ka jūsu dēļ man vajadzēja bēgt no cietuma? Starp citu, tā bija pirmā reize mūžā, kad ļāvos sevi pierunāt kāpt helikopterā. Neciešu vibrāciju un rūkoņu, ko rada šis idiotiskais propellers.
— Ja esmu jūs pareizi sapratusi, tad jūsu pazušanai no koncerthalles nav nekāda sakara ar senjoritu Aurēliju, par kuras nāvi jums tobrīd nebija ne jausmas?
— Tieši to pūlos jums ieskaidrot. Kas tad man, varas iestāžu vajātam nevainīgam cilvēkam, vēl cits atlika, kad tā saucamais maģiskais spēks norāva man lieko bārdu?
— Brīvprātīgi atdoties policijas rokās, — Elvīra saka.
Džekam pasprūk gārdzoši smiekli.
— Lai pēc tam ar advokātiem mēģinātu pierādīt savu nevainību? Vai kāds no žūrijas locekļiem būtu man ticējis pēc visa šī trača?
— Jums taisnība. Es personiski un līdz ar to «Universālā panorāma», kuru pārstāvu, ticam, ka jūs esat nelaimīgas sakritības upuris. Vēl vairāk — profesors LatOns lūdza jums apliecināt, ka gadījumā, ja tiksiet atkal apcietināts, mēs uz sava rēķina nolīgsim vislabākos advokātus, lai tie varētu aizstāvēt jūs pret nepatieso apvainojumu slepkavībā.
— Tā man vēl trūka! — Džeks triec dūri pret grāmatu. — Varu iedomāties, kā izskatīsies jūsu organizētā aizstāvība … Kaut kāds apsūnojis paragrāfu dīdītājs, piedzerdams pa malkam no «Kosmo-Kolo» blašķes, ņemsies vienmuļi uzskaitīt visus man piedēvētos noziegumus, bet pēc tam pateiks, ka tik plaša vēriena noziedznieks nav spējīgs izdaHt sīku slepkavību. Pasakiet savam profesorelim, ka iztikšu bez viņa atbalsta!… Nē, nevajag, gan jau pats viņam pateikšu.
— Vai tas nozīmē, ka jums ir nodoms satikties ar viņu?
— Iespējams.
— Kur un kad?
— Nav jūsu darīšana!
— Tad atļaujiet man izteikt savu minējumu. Mūsu pirmās intervijas laikā jūs izteicāties, ka gatavojaties braukt ar «Zelta ekspresi». Kā jums zināms, profesors Latons būs viens no pasažieriem.
— Nu, ja jau jūs mani pieķērāt, nenoliegšu. Es ceru ar viņu tikties «Zelta ekspresī».
— Tādā gadījumā novēlu jums patīkamu ceļojumu! Tur jūs atradīsiet pašu spožāko sabiedrību.
— Spožāko? — Džeks nicīgi saviebjas. — Stulbu naudas maisu bars!
— Piedodiet… Tur taču būs tāds spīdeklis kā senators Validons?
— Aitasgalva! — īsi noskalda Džeks.
— Bet asprātīgā Deizija Mārča?
— Mazā kobra, kas nezina, kur likt savu indi.
— Un ko jūs sakāt par slaveno spāņu dziedātāju Robertu Mauritāno?
— Kā nopietns rakstnieks vairāk cienu Brāmsu vai Bahu, bet tieši Roberto Mauritāno māksla man arī tuva. Viņam ir teicama itāļu belkanto skola un tā tālāk… Zināt, laba mūzika-, pat ja to izpilda saldenā estrādes stilā, nekad neatstāj cilvēku vienaldzīgu …
— Un kādas ir jūsu domas par abiem pasta vagoniem, kur «Garanta» seifos glabāsies vairāk nekā divi miljoni?
— Par to pajautājiet īstajam Džekam Kreilim. Bet kā rakstnieks, kuram zināma pieredze kriminālajā žanrā, apgalvoju, ka pat tāda ar visādiem aizsarglīdzekļiem apgādātā vilciena aplaupīšana ir teorētiski atrisināms jautājums.
— Liels paldies visu «Universālās panorāmas» skatītāju vārdā. Un nu pats pēdējais jautājums. Kā jūs izturaties pret sievietēm?