— Kāpēc jūs nepajautājāt viņai pašai?
— Jautāju. Protams, nebilzdams ne pušplēsta vārdiņa par seržanta savāktajiem pierādījumiem. Un zināt, ko viņa samuldēja? Kategoriski noliedza! Tie esot meli, viņa' ne reizes neesot atstājusi viesnīcu, tieši manas smieklīgās piesardzības dēļ neesot pat varējusi aiziet uz frizētavu.
Šoreiz arī es sāku izrādīt interesi. Tāda kategoriska liegšanās šķita dīvaina.
— Tagad lūkosim atsvaidzināt atmiņā visu, kas mums līdz šim zināms, — un inspektors Kouls ņēmās skaitīt uz pirkstiem:
— Pirmais. Burts «G» nodzisa tieši pretī mūsu viesnīcai. Dzīvokli ielas viņā pusē pirms mēneša noīrējis kāds
Maikls Viziants, kurš visas sarunas par dzīvokļa iznomāšanu vedis pa tālruni un samaksājis gadu uz priekšu ar bankas pārskaitījumu. Pat pēc atslēgām viņš- nav atnācis pats, bet atsūtījis kādu dāmu. Tālāk — kaimiņos Džeka mītnei dzīvo kāda vecene. Viņa gan zaudējusi redzi par sešdesmit procentiem, toties tieši tādām paasinās dzirde, tāpēc viņas liecībai piešķīru īpašu nozīmi. Tieši tajā dienā un stundā, kad Džeks sniedza interviju Elvīrai Zamorai, no Maikla Vizianta dzīvokļa atskanējušas balsis. Pie tam gan vīrieša, gan sievietes.
— Un kas būtu otrs jau zināmais punkts? — es ziņkārīgi vaicāju.
— Par to vēlāk… Šodien Elvīra Zamora man pēkšņi paziņoja, ka mēs laikam maldoties. Kad Džeka puiši pēc intervijas vadījuši viņu uz liftu, viņa kāpņu telpā paguvusi uzmest skatīenu mazajam, diezgan netīrajam lodziņam. Un atmiņā viņai it kā palikusi ēka ielas pretējā pusē… Mēs ar jums zinām, ka šf ēka ir viesnīca «Kontinentāls», kurā patlaban dzīvojam. Bet nams, ko viņa redzējusi, bijis citā krāsā.
Tagad jautājums — kam viņai vajadzīgs šis pēkšņais pagrieziens? Atbilde var būt tikai viena — viņa slepus braukusi pie Džeka, kurš, Elvīras brīdināts, pārcēlies uz kādu no kaimiņu pilsētiņām — Mauntenvilu vai Granmar- selu. Kā jums šķiet? Pat ja tāds ēzelis kā seržants Higinss nācis pie šāda slēdziena, tad jo vairāk mums abiem, kas neesam gluži ēzeļi…
Aprāvies pusteikumā, inspektors negaidot ieskatījās man dziļi acīs, it kā pārbaudīdams, vai var man uzticēt kādu sevišķi svarīgu noslēpumu. Pēc tam, uzlicis man roku uz pleca, iečukstēja tieši ausī:
— Lai notiek! Tā kā esmu jau izstāstījis jums tik daudz, riskēšu pateikt vēl pašu svarīgāko. Neatkarīgi no seržanta savāktajiem pierādījumiem jau sen uzskatīju Elvīru Za- moru par Džeka līdzdalībnieci. Un te nu mēs būtu nonākuši pie otrā punkta, kas jums zināms tikpat labi. Lieku priekšā pārtraukt spēlēt vistiņas. Galu galā mums visiem viens mērķis — padarīt Džeku nekaitīgu. Kāpēc jūs noslēpāt no manis pašu svarīgāko pierādījumu?
— Pierādījumu? Kādu tad? — es tiešām nesaprotu.
— To, kas neapgāžami pierāda, ka raķešu šahtu, kur Džeks bija ierīkojis sev slēpni, nopirkusi Elvīra Zamora? Starp citu, esmu pārliecināts — dāma, kura atnākusi pie pretējā nama īpašnieka pēc dzīvok]a atslēgām, bijusi tieši viņa. Varētu viņu apcietināt jau šobrīd, taču negribu pārsteigties. Esmu sarīkojis viņai tādas lamatas, no kurām nekas nepaglābs. Mēs noķersim Elvīru Zamoru, pie tam nevis vienu, bet kopā ar Džekul
IZZIŅA
Papildinot mūsu iepriekšējo jums adresēto informāciju, paziņojam, ka mūsu elektroniskā skaitļošanas ierīce «Universāls», ko firma «Elektro» lieto statistiskām operācijām, tai skaitā apgaismes cauruļu remonta reģistrācijai, jau ilgāku laiku darbojusies, nemainot periodiski atjaunojamo koordinējoši informatīvo atmiņas bloku. Sakarā ar to lūdzam līdz turpmākam uzskatīt mūsu iepriekšējo izziņu par pagaidu informāciju, kuras precizēšanai nepieciešama rūpīga papildu pārbaude.
Ar cieņu
V. Mekifs,
Skaitļošanas centra vecākais statistiķis
KRISTOFORS DEILIJS '
Mēs ar Mūnu, garlaicības mākti, sēdējām pie loga, blenzdami uz dzīvokli ielas pretējā pusē, kur, kā to apgalvoja inspektors Kouls, Džeks Kreilis bija sniedzis interviju Elvīrai.
Pēc mirkļa pie durvīm pieklauvēja. Ienāca inspektors Kouls.
— Viss kārtībāl — viņš līksmi uzsauca. — Džeks iekritis!
— Kā jums tas izdevās? — Mūns neticīgi vaicāja.
— Tūlīt paskaidrošu, — ar augstprātīgu vēlību atsaucās inspektors. — Bet vispirms derētu iebaudīt kaut ko stiprāku … Lai gan par manis izplānotās operācijas veiksmi nemaz nešaubos, tomēr nez kāpēc jūtos satraukts.
Es ielēju konjaku vienīgajā glāzē. Itin viss mūsu numurā bija pārskaitlī. Divas gultas, divi televizori, divi naktsgaldiņi, divas bībeles. Tikai glāze nez kādēļ bija vienskaitlī.
Nomierinājis nervus ar alkohola palīdzību, inspektors žēlīgi iepazīstināja mūs ar savu smalko ieceri.
— Mums jānoķer Džeks, tas ir skaidrs. Elvīra Zamora ar viņu satiekas, tas arī skaidrs. Izsekojuši Elvīru, mēs nokļūsim pie Džeka. Tieši ar to patlaban nodarbojos.
— Kādā veidā jūs cerat viņu izsekot?
— Ar vismodernākās tehnikas palīdzību!… Jūs droši vien esat pamanījuši Elvīras jauno moderno frizūru. Tā atgādina torni ar greznu bruņurupuča ķemmi galā… Tagad orģinālā ķemme apmainīta pret citu — ar tajā iemontētu miniatūru radiobāku! Signālus šobrīd uztver seržants Higinss, ar kuru savukārt es uzturu pastāvīgus sakarus.
Inspektors Kouls, veltījis mums pārākuma apziņā spulgojošu skatienu, attaisīja savu portfeli. Izrādījās, ka tajā noslēpta rācija.
— Vai jūs mani dzirdat, seržant? — inspektors sauca.