— Ziņo seržants Higinss!… Inspektora kungs, es pašlaik esmu tualetē, tādēļ jūs "mani labi dzirdēsiet… Noticis kaut kas neparedzēts… Signāli palikuši, bet objekts pazudis. Es devos to meklēt frizētavas sieviešu nodaļā… Mani negribēja laist, bet es uzrādīju dienesta apliecību… Apstaigāju visas zāles, tāpat ielūkojos kabīnēs manikīram un pedikīram … Objekts nekur nav redzams. Signāli nāk no kāda skapja ilgviļņu salonā … Inspektora kungs, tiešām nezinu, ko darīt!… Došos atpakaļ uz salonu … Esmu pārliecināts, ka objekts paslēpies tajā skapī. Gaidu jūsu turpmākās instrukcijas! — viņa balss pamazām zaudēja skaļumu, pārvērtās klusinātos čukstos.
Elvīra sākumā sastinga, tad metās pie inspektora.
— Tātad jūs mani izsekojāt!… — viņa kliedza. — Nelietis!
Pa to laiku seržants Higinss jau bija paguvis ieiet salonā, kur atradās aizdomīgais skapis. Tagad, sadzirdējis Elvīras balsi, ko radioviļņi aiznesa līdz Mauntenvilai, seržants šausmīgi pārbijās. Viņš bija pilnīgi pārliecināts, ka balss nāk no skapja. Tuvu ģībonim viņš izmisīgi čukstēja:
— Inspektora kungs, objektam kaut kādā veidā kļuvis zināms, ka es viņam sekoju… Viņš ir tepat blakus skapī… Nupat no turienes atskanēja viņa balss!… Ko lai iesāku?
— Ejiet pie visiem velniem! — inspektors šaušalīgi uzbrēca.
IZZIŅA
Firmas «Elektro» ģenerāldirektoru padomes uzdevumā paziņoju: sakarā ar to, ka mūsu elektroniskajā skaitļojamā ierīcē «Universāls» netika laikā apmainītas dažas atmiņas
bloka priekšlaicīgi nodeldētās detaļas, jums agrāk piesūtītajā izziņā iezagusies neliela neprecizitāte.
Pēc attiecīgo detaļu apmaiņas noskaidrojās, ka vecākais mehāniķis Horācijs Blavati, kā jūs pareizi informējām, šā gada 12. decembri pulksten 23.40 minūtēs apmainījis izdegušās argona .caurules burtam «G» reklāmas uzrakstā «Garatits-Lukss-83» Neatkarības laukumā 3 nevis Ptimar- selā, kā jums agrāk ziņojām, bet Kleinbonā, kuras atrašanās vieta pārsniedz jūs interesējošo rādiusu par 1200 jūdzēm.
Ar sevišķu cieņu
V. Mekifs,
Skaitļošanas centra galvenais statistiķis
«ZELTA EKSPRESIS»
Peronu, no kura atgāja «Zelta ekspresis», ielenca policija.
Pat daudz pieredzejušie «Universālas panoramas» operatori kā apburti vēroja ložu drošās stiklaplasta kastes, kas pa slīdlentu pārceļoja no bankas bruņotās mašīnas bruņotajā pasta vagonā numurs viens. ^
Aiz caurspīdīgām sienām matēti dzeltens spīdēja zelts, zelts tādā daudzumā, ka neviļus apreiba galva. Vagonā, ko apstaroja gandrīz neciešami spilgta gaisma, kastes ar stieņiem cita pēc citas pazuda lielajos — līdz pašiem griestiem —, bruņotajos seifos «Garants-Supers-83».
Metāliskās kasetes ar banknotēm un vērtspapīriem jau bija iekrautas. Taču Apvienoto apmaiņas kasu ierēdņi, pārbaudījuši iekraušanu, nebūt netaisījās iet projām. Arī viņus vilktin pievilka zelta mirdzums. Beidzot zelts bija droši noglabāts seifos. Taču ierēdņi vēl nesteidzās — ne mazāk interesantas par zeltu rādījās slavenības, kuras, dzīvi tērgādamas, ieņēma savas vietas vilcienā.
Grūti būtu atrast kādu pasažieri, kas nefigurētu sabiedrības elites savdabīgajā katalogā — izziņu krājumā «Kurš ir kurš». Ikviens reprezentēja kādu reālu vai vismaz ima- gināru, tomēr tikpat ietekmīgu spēku.
Viens otrs personiski uzraudzīja savas vieglās automašīnas iekraušanu vagonā-garāžā, kur divos stāvos varēja ietilpināt četrdesmit mašīnu. Citi, jau paguvuši iekārtoties guļamkupējā (ar vannu un tualeti), apstaigāja vilcienu,
iepazīdamies ar restorānu, salonu smēķētājiem (ar nelielu grilbāru), peldbaseinu un citām labierīcībām.
Pasta vagonā numurs'divi ar tajā izvietotiem individuālajiem seifiem gluži kā priesteris svinīgi rosījās pats Elisons. Ikvienam pasažierim, kas vēlējās nodot glabāšanā savas vērtslietas, viņš ceremoniāli pasniedza miniatūru, no zelta darinātu seifa atslēdziņu.
Pats pēdējais pienāca senators Validons, kurš, vai nu aiz laipnības, vai citu apsvērumu dēļ, bija palaidis priekšā Van Lembrahtu ar kundzi un vēl kādu duci miljonāru.
Nogaidījis izdevīgu brīdi (operators nupat iemūžināja Kac-Astoras kundzes slaveno pērļu kaklarotu, kas tieši no tās uzblīdušā kakla pārceļoja elegantajā miniseifā «Ga- rants-Privāts-83»), viņš mudīgi izvilka no smagā senato- riskā portfeļa vairākas filmu kasetes. Pirms tās pazuda metāliskajā slēptuvē, Deilijs paguva izlasīt: «M. P. Pin- tiks. Populārzinātnisku filmu studija».
— Redzējāt? — viņš pamirkšķināja Mūnam. — Interesanti, vai vienā no šīm lentām nav tās divas jaunkundzes, kas pārpratuma dēļ toreiz ieklīda pie manis?
— Pavaicājiet pašam senatoram! — Mūns skaļi norūca.
— Kas jūs interesē? — noglabādams zelta atslēdziņu modernas puķotas vestes kabatā, viņiem pievērsās Validons.
— Deilijs brīnījās par jūsu filmotēku, — uzsvērti pieklājīgi sacīja Mūns.
— Ak tā! Tās nav nekāds noslēpums — kāda reklāmas aģentūra uzfilmējusi manas veiksmīgākās publiskās uzstāšanās, — senators paskaidroja ar vaļsirdīgu smaidu. — Zināt, tāds nu ir mans paradums — gatavodamies no jauna satikties ar saviem vēlētājiem, pēc šīm lentām iepriekš izanalizēju auditorijas reakciju uz vienu vai otru žestu…
Vagona durvīs parādījās Deizija Mārča.
Elisons pusvārdā pameta Van Lembrahtu, lai steigtos tai pretī.
Līdz šim, pieminēdama «Zelta ekspresi» savā augstāko aprindu dzīves notēlojumā, viņa, izsakoties profesora Latona vārdiem, bija maigi ņurrājusi kā kaķenīte. Taču nedrīkstēja aizmirst lakotos nadziņus, kuru māku nāvīgi ieskrāpēt izjutis ne viens vien, reizumis diezgan augsti stāvošs upuris.
— Vai jūs ērti iekārtojāties? — Elisons noraizējies vaicāja.