— Esmu apmierināta. Butu jauki, ja jūs nodotu manā rīcībā masieri. Citādi bīstos, ka jūsu paradīzes vilcienā pieņemšos svarā.
— Pats par sevi saprotams! Atļaujiet pasniegt jums atslēgu no jūsu seifa, — Elisons čivināja, ar visu savu izskatu demonstrēdams gatavību darīt viņas labā nezin ko.
— 0, nē, pateicos! Savus briljantus es glabāju te, — un Deizija Mārča piedūrās savai bērnišķīgajai pierītei. Pāri tai slējās supermoderns matu sakārtojums.
— Starp citu, — viņa piebilda ar naivi apburošu smaidu, — ja es tā rūpīgi parakņātos savā juvelierizstrādājumu kolekcijā, droši vien atrastos arī kāda vērtīga anekdote par jums, Elison, — viņa jokodamās padraudēja viņam ar pirkstiņu. — Bet pagaidām jums nav ko raizēties.
Elisons saspringti pasmaidīja, mēģinādams atminēt, kādus kompromitējošus materiālus par viņu savākusi šī ārēji tik mīlīgā klaburčūska.
— Runā, ka jūs ņemot līdzi heļojumā savu burvīgo Antiniku? — Deizija Mārča jautāja. — Mana ziņkāre izskaidrojama ar tīri profesionālu interesi. Jūsu jaukais zvēriņš krietni atdzīvinās m^nus brauciena notēlojumus.
— Protams! Esmu viņam tā pieķēries. Pie tam mans sulainis Džonsons pavada mani, un Antinikiņš nevar palikt mājās viens bez uzraudzības un kopšanas.
— Cik aizkustinoši! — Deizija Mārča sasita plaukstas. Jāsaka, viņai piestāvēja jebkurš infantilisma izpaudums, kas tikai pastiprināja bīstamās lellītes reputāciju. — Cik tēvišķīga gādība! Kā Dzīvnieku aizsardzības biedrības goda locekle varu apliecināt, ka jūs esat lielisks cilvēks… Jā, vai zināt pašu jaunāko? Dziedonis Roberto Mauritāno diez vai pagūs ierasties līdz vilciena atiešanai. Laineris «Karaliene Elizabete Otrā», ar kuru viņam jāatbrauc, ciklona dēļ aizkavējies …
Pretēji Deizijas Mārčas pareģojumam Roberto Mauritāno tomēr ieradās. Gan pašā pēdējā brīdī. Viņu pavadīja profesors Latons. Kamēr nesēji iestiepa vagonā pārdimen- sionālo čemodānu-skapi, ko no vienas vietas klāja Eiropas pirmšķirīgo hoteļu etiķetes, profesors sniedza īsu interviju.
Mauritāno kungs uzticējis «Universālajai panorāmai» savas koncertturnejas propagandu. Mauritāno kungs, vāji pārvaldīdams angļu valodu, pilnvarojis viņu, profesoru Latonu, atbildēt uz visiem jautājumiem. Mauritāno kungu pagalam nomocījusi jūras slimība, tāpēc viņam nepieciešama atpūta.
Dziedoņa āriene sakrita ar viņa plaši pazīstamo portretu uz skaņuplašu apvākiem. Gara, spilgti melna, zīžaina bārda, tādas pašas krāsas gari, gludi sasukāti mati, oranži dūmainas acenes — tāds viņš uz dažām sekundēm pavīdēja pavadītāju un televīzijas skatītāju acu priekšā un tūdaļ pazuda savā guļamkupejā.
«Zelta ekspresis» izbrauca cauri Līvlendai. Garām aiz- traucās nakts tumsā nogrimušas lauku ainavas.
Smēķētāju salonā, kas aizņēma veselu vagonu, valdīja omulīgs mijkrēslis, blāvi mirgoja stāvlampu raibie japāņu abažūri. Griestu ventilators griezās vienā laidā, taču bez sevišķiem panākumiem — kāršu galdiņu apņēma blīvas dūmu grīstes.
Elisons neieredzēja dūmus tāpat kā azarta spēles, kuras pārmērīga nervu sasprindzinājuma dēļ uzskatīja par pos- tīgām veselībai. It kā tīšām kaitinādama viņu, Deizija Mārča kūpināja bez mitas. Augumā tik sīciņa viņa rija nikotīnu tādā daudzumā, kas pat krokodilu padarītu par hronisku astmatiķi.
Taču Elisons, par spīti visam, ari šoreiz neatkāpās no zelta likuma — turēt veikala intereses augstāk par personisko labsajūtu. Pieklājīgi aizsargādamies ar plaukstu no dūmu mutuļiem, viņš ar īsta stoiķa iecirtību turpināja spēlēt kārtis, iemanīdamies neuzkrītoši zaudēt Deizijai Mārčai par labu.
Lai izdabātu viņai, Elisons piekāpās pat žurnālistes pilnīgi neiedomājamam untumam. Deizija Mārča bija pieprasījusi, lai jaukais, jocīgais zvēriņš Antiniks pastāvīgi uzturētos viņas tuvumā. Diezin kas bija par iemeslu šai neizprotamajai kaprīzei — patiesa dzīvnieku mīlestība vai apslēpts sadisms.
Viņas dēļ Antinikam, tik tīrīgam, tik visādā ziņā slimīgi higiēniskam, nācās nepārtraukti šķaudīt tabakas, cigarešu un pīpju dūmu pretīgajos mākoņos. Sēdēdams klēpī Džon- sonam, zvēriņš visu laiku centās izrauties tam no rokām.
Vienreiz Antiniks, rīstīdamies klepus lēkmē, nošķaudījās tik žēlabaini, ka Elisonam gandrīz vai pamira sirds. Būtu viņš noteicējs par augstāko aprindu dzīves hroniku, gan viņš prastu atriebties šai kustoņu bendētājai.
Klusībā apcerēdams atriebības plānus, JElisons pat nemanīja, ka sācis laimēt.
— Man neveicas, — Deizija Mārča nopūtās pēc nākamā zaudējuma. — Varbūt vairāk laimēsies citā vietā? Vali- dona kungs, mainīsimies vietām!
— Paldies par piedāvājumu, bet man arī tepat nav slikti, — atsmaidīja senators Validons,'turpinādams stāstīt kādu, pēc viņa domām, visai amizantu politisku anekdoti.
— Vai jums tiešām jāstāsta Van Lembrahta kundzei savas pliekanības pāri visam galdam? — iedzēla Deizija Mārča. — Apsēdieties manā vietā-blakus viņai. No tādas maiņas visi tikai iegūs.
. — Atļaujos ticēt, ka šis pikantais atgadījums interesē ne tikai Van Lembrahta kundzi, — senators aizvainots atcirta.
— Jums tā liekas? Mani, piemēram, tas it nemaz neinteresē. Bet tas, kas man stāstāms, noteikti sagādās jautrību visiem … Kaut vai par filmām, kuras jūs pētāt pirms katras jaunas tikšanās ar vēlētājiem!
Draudi līdzēja. Senators Validons, kaut ko nesaprotamu murminādams, padevīgi pārsēdās.
Tādējādi Deizija Mārča, atlaidusies senatora krēslā, iz- • rādījās Elisona vistuvākā kaimiņiene.
Kādu minūti viņš cietās. Beidzot, pieklājīgi atvainojies, piegāja pie loga un parāva to uz leju.