Spirgtais nakts gaiss, izskriedams cauri vagonam, apņēma ar savu auksto dvesmu pie bāra letes sēdošos Mūnu un Deiliju.
— Man tāds iespaids, ka noskaņa jums nav nekāda spožā, — Deilijs bilda, paceldams glāzi.
— Un kāpēc tai jābūt spožai?
— Kaut vai tāpēc vien, ka jūs, pat nokļuvis debesīs, par ko es stipri šaubos, tur nebaudīsiet tādas "ērtības. Dievs tas kungs ir pārāk nabadzīgs, lai nodrošinātu kādam tik pasakaini izšķērdīgu dzīvi. Visdārgākie alkoholiskie dzērieni jebkurā daudzumā! Maltītes, kādas dabūsiet tikai vislabākajos restorānos! Kino, peldēšanās, masāža …
*
Un viss par velti! Nemaz nerunājot par unikālo iespēju gluži tuvu pavērot augstākās aprindas.
— Būtu jūs attapīgāks, Deilij, tad saprastu, par ko es domāju kopš Līvlendas. Nezinu, kādu ēdamo un dzeramo piedāvā debesīs, bet mēs, iespējams, pašlaik diez cik tālu no tām neatrodamies.
— Kas jums prātā? Džeks, vai?
— Pats nezinu. Vienkārši baidos uzlidot gaisā ar visu šo pārsmalcināto dzīves veidu. Kas par to parūpēsies — Džeks vai personas, par kuru esamību pat viņam nav ne jausmas, — tas nav no svara… Vai jums atgādināt, kā saucas nākamā pietura?
— Delfosa!
— Bet Delfosa — tas ir vidējais atzarojums. Elisonu piespieduši mainīt maršrutu… Kurš šajā maiņā tā ieinteresēts?
— Starp citu, arī Van Lembrahts, — Deilijs pavīpsnāja, noraudzīdamies uz dzelzceļu karali, kurš tāds kā norūpējies dalīja kārtis.
— Šaubos… Atcerieties, Deilij, Dienvidu atzarojumu paralizēja, uzspridzinot Merionas staciju. Ziemeļu atzarojumu tādos pašos nolūkos mīnēja. Tiesa, mīnas joprojām nav atrastas, iespējams, toreizējais brīdinājums kalpojis vienīgi iebiedēšanai. Pieņemsim, tā ir šantāža. Bet kādā nolūkā?
— Nolūks skaidrs, — Deilijs paraustīja plecus. — Ja būtu izdevies pietiekami iebaidīt Elisonu, viņš atceltu šo reisu.
— Bet varbūt tā nemaz nav šantāža, drīzāk slazdi, — Mūns domīgs runāja it kā pats ar sevi. — Kādam ārkārtīgi svarīgi, lai «Zelta ekspresis» brauktu tieši cauri Del- fosai. Pie tam diez vai tas ir Van Lembrahts… Pamēģiniet iztēloties cilvēku, kurš nezināmu iemeslu dēļ pieteicis karu visam dzelzceļa transportam. Un pirmkārt «Zelta ekspresim», kura gaisa spilvens draud iznīcināt viņa pūles.
— Atzīstieties, Mūn, jūs to tīšām izgudrojāt, lai sabojātu man prieku par bezmaksas iedzeršanu?
Mūns nepaguva atbildēt. Kāds draudzīgi paplikšķināja viņam pa plecu. Tas bija profesors Latons.
— Cik patīkami redzēt cilvēkus, kas var atļauties bezrūpīgi sēdēt bārā! Bet es skrienu kā vāvere ritenī. Roberto Mauritāno turneja vien prasa milzums oriģinālu ideju. Jā, jūs taču vēl neesat pazīstami! — viņš atkāpās sānis, atbrīvodams vietu savam spāņu ciemiņam.
— Mūna kungs! Deilija kungsj Mauritāno kungs!
— Ļoti prieks pazīšana! — tas atsaucās patīkamā tenorā un gaužām kroplīgā valodā. Apmierināti nobraucī- damš izcili kuplo zīžaino bārdu, dziedonis pamāja bārmenim.
— Viens glāze konjaks!
— Mans draugs Roberto Mauritāno lūdz glāzīti konjaka, — profesors ar smaidu papildināja. Pēc tam, pavilcis Mūnu mazliet nostāk, čukstus mēļoja:
— Jūs pat nevarat iedomāties, kādas grūtības rodas valodas neprašanas dēļ. Izmantot tulka starpniecību negribas — klientam nepieciešami just personiskā kontakta siltumu… Nu, kāda labsajūta manam draugam? — viņš pievērsās spānietim, kurš nepacietīgi grozīja tukšo glāzīti pirkstos.
— Ļoti labskaņa! — tas atsaucās. — Bārmen, viens glāzīt konjaks!
— Ei, kur tad jūs? — profesors pēkšņi uzsauca spānietim, kas ar konjaka glāzi rokā devās pie atvērtā loga.
— Elpot svaigs gaiss! — priecīgi atņirdzis zobus, tas atsaucās pāri visam vagonam.
Tikai tagad Deizija Mārča atļāvās ievērot viņa klātbūtni.
— Jūs mums varētu kaut ko nodziedāt, Roberto, — viņa uzaicināja.
— O, nē, mana kungs! — tas pašūpoja galvu. — Mans angliski nedzied!
— Roberto visu laiku jauc sieviešu un vīriešu dzimti, — ar labsirdīgu smaidu paskaidroja profesors.
— Tas nav nekas jauns, — nevērīgi piezīmēja Deizija Mārča. — Pazīstu vienu otru, kas tāpat jauc vīriešus ar sievietēm. Nodziediet mums vismaz kaut ko spāniski, Roberto!
— Mans draugs mazliet apaukstējis balss saites, — profesors viņu aizbildināja.
— Tiešām? — Deizija Mārča nopētīja viņu ar savām debeszilajām, naivajām acīm. — Bet varbūt viņš nemaz neprot dziedāt?
— Deizij, pietaupiet savu indi mūsu tautiešiem! Kā nekā Roberto Mauritāno ir viesis, — sabozās profesors.
— Jā, starp citu, reiz jau runa par jūsu viesiem … — it kā tīri nejauši ieminējās Deizija Mārča. — Baumo, ka jūs protežējat kādu aktieri.
— Aktieri? Kuru aktieri? — profesors nobrīnījās.
— Šķiet, viņu sauc Lekers vai uz to pusi…
— Pirmā dzirdēšana! Un kādas lomas šis tēlo?
— Raksturlomas, lielākoties klasiskus bandītus! — viņa pagriezās uz atvērtā loga pusi. — Roberto, jūs, tur stāvēdams, vēl vairāk apsaldēsiet kaklu.
— O, ļoti labskaņa! — ar žilbinošu smaidu tas atsaucās.
— Viņš droši vien domāja, ka jūs apvaicājāties par viņa labsajūtu, — profesors paskaidroja.
— Viņa labsajūta man ir pilnīgi vienaldzīga, — Deizija Mārča sarauca degunu. — Bet kas attiecas uz jūsējo…
Izrunāt līdz galam viņai neizdevās. Atvērtajā logā ielauzās piesmacis preču lokomotīves svilpiens, kas pieņēmās skaļumā un neapšaubāmi tuvojās.
Van Lembrahts nobālēja. Viņš pirmais saprata, ko tas nozīmē. «Zelta ekspresim» tieši pretim traucās kāds cits sastāvs.
Atmeties krēslā, viņš ar visu augumu apcirtās pret logu. Galvā sagriezās .drausmīgs kaleidoskops. Neskaitāmas vilcienu avārijas, sprādziens Merionas stacijā, telefona zvans par lēnas iedarbības mīnām, Den-Grab-Hisiba asistentes nogalināšana — tas viss, cits citu papildinot, haotiski savijās ar asiņainiem filmas kadriem, ar kādiem Elisons bija izklaidējis publiku savā preses konferencē.