Arī neviens cits neklausījās. Visi stāvēja kā sālsstabi, pagriezuši galvas uz Elisona pusi-, kurš grīļojās ar telefona klausuli nošļukušajā rokā.
— Neviens neatbild … Nekā nesaprotu … Laikam sabojājusies automātika, — viņš šļupstēja.
— Rimstieties, Elison! Mēs tak neesam nekādi zīdaiņi! — Un Deizija Mārča, pūderēdama saskrāpēto vaigu, devās pie bāra letes.
— Vilcienam uzbrukuši? — viņa pagriezās pret pārējiem. — Nu un tad? Es par to nemaz neesmu noskumusi. Pirmkārt, atšķirībā no citiem neesmu uzticējusi savas vērtslietas Elisona nepārspējamiem seifiem. Manējās, paldies dievam, atrodas manā galvā, bet tā vēl ir vesela, cietusi vienīgi frizūra… Otrkārt; pateicoties jums, Elison, man beidzot izdevies dabūt savai ailei vienreizēji pikantu materiālu. Bārmen! Man kaut ko stiprāku! Vienalga, ko, tikai ašāk! Baidos, ka drīz no jūsu pudelēm paliks tikai lauskas.
Augumā sīciņā Deizija Mārča, savā nevīžīgajā bravūrā izslējusies, šķita visai efektīga.
Taču neviens uz viņu neskatījās. Jo tieši tai brīdī, kad viņa piegāja pie bāra, vagons iegrima tumsā.
Tikai tagad pasažierus, kurus straujā dramatisko situāciju maiņa bija pārsteigusi un apdullinājusi, pa īstam sagrāba bailes.
Sākās tas, ko bija paredzējusi žurnāliste. Ne jau velti viņa pazina augstāko aprindu dzīvi, no kuras atbalsīm gadu no gada taisīja savus apskatus.
Izcēlās neaprakstāma panika.
Cilvēki dzīrās kaut kur aizbēgt, uzgrūdās cits citam. Van Lembrahts, pūlēdamies sazīmēt tumsā Elisonu, kliedza:
— Jūs mani ievilkāt šai afērā! Jūs! Jūs ar savu nolādēto «Zelta ekspresi»!
— Nomierinieties, kungi! Es jūs lūgtin lūdzu, nomierinieties! — no kāda kakta atskanēja Elisona līdz nāvei pārbiedētā balss, liekuļodama paļāvību. — Mēs te esam pilnīgā drošībā … Ne jūsu dzīvībai, nedz jūsu mantai nekas nedraud!… «Garanta» seifus neviens bandīts nespēj uzlauzt!… Kungi! Es jūs lūdzu! Kur jūs skrienat, durvis taču automātiski aizslēgušās!
Kaut kas noknikšķēja.
Tās bija Mūna šķiltavas, ko Deilijs pacēla augstu virs galvas.
KRISTOFORS DEILIJS
Paklausot Mūna norādījumam, pierakstu tālāko notikumu hroniku.
Savu lūgum'u viņš pamatoja sekojošiem vārdiem: «Te tik daudz mīklu, pārsteigumu un jucekļa, ka galva griežas riņķī. Ja jūs visu to spēsiet fiksēt uz papīra hronoloģiskā - secībā, varbūt vismaz noskaidrosies, kas īsti noticis.»
Tātad ķēros pie šī sarežģītā uzdevuma, uzskaitīdams prelūdijas tālākos atsevišķos posmus. Laiku atzīmēju aptuveni.
23.40. Kāds izmisīgi iekliedzas:
— Nodzēsiet gaismu! Ātrāk! Viņi uzbrūk mūsu vagonam!
23.40—23.41. Šķiltavas acumirklī nodziest.
23.42. Jauni izbīļa saucieni! Vagona logā, ko no ārpuses apspīd automobiļa starmeši, skaidri redzami uzbrucēju plakanie briesmīgie ģīmji.
23.43—23.45. Kliedziens:
— Paslēpieties, viņi mūs tūdaļ nogalinās!
Šim kliedzienam par iemeslu ir spilgts gaismas kūlis logā.
23.46. Profesors Latons, kurš jau mazliet atguvies, priecīgi iesaucas:
— Tā taču Elvīra Zamora!
Patiešām, biedīgi plakanā fizionomija viņpus loga piederēja Elvīrai. Kā te gadījusies Elvīra? Vai taisnība inspektoram Koulam, kurš uzskata viņu par gangsteru līdzdalībnieci?
Izrādās, nekā tamlīdzīga. Profesors Latons aizkustinātā balsī, kādā mēdz pavēstīt par glābējeņģeļa parādīšanos, sniedz nepieciešamos paskaidrojumus.
Elvīra ar četriem labākajiem operatoriem (tieši viņi uzņēmuši gandrīz visas epizodes ar Džeka Kreiļa piedalīšanos) nokavējusi vilcienu kādas sensacionālas reportāžas dēļ. Tā bijusi veltīta invalīdam, kurš, pateicoties firmas «Duplers» biostrāvas kāju protēzēm, uzvarējis vairākdienu deju maratonā. Bijis norunāts, ka Elvīra pievienosies pārējiem pasažieriem Delfosā.
Pēcāk izdevās noskaidrot vēl sekojošo. Pilnīgi nejauši Elvīra braukusi pa šoseju paralēli dzelzceļa stigai, jo cits, ērtāks ceļš bijis slēgts remontam. Gandrīz jau pabraukuši garām, viņa pēdējā mirklī pamanījusi tumsā iegrimušo vilcienu.
23.47. Vispārējas gaviles. Mēs esam glābti! Elvīras parādīšanās pie mūsu vagona nozīmē, ka gangsteri jau projām. Tātad senatora Validona dzīvību neapdraud politiski pretinieki, kas maskējušies par kriminālnoziedzniekiem. Bet pats galvenais — viņa izsauks palīgspēkus. Nepaies ne stunda, un mūs atbrīvos no metāla cietuma.
23.47—0.20. Pēc ilgā sasprindzinājuma sākas histēriska jautrība.
Pasažieri galvenokārt nodarbināti, meklējot alkoholu. Bārmenis apgalvo, ka lielajā ledusskapī, kas panikas laikā, paldies dievam, nav cietis, pudelēm jābūt veselām.
Deizija Mārča, apķērīga kā allaž, lielajā vara pelnu traukā ielej konjaku un to aizdedzina.
0.22. Profesors Latons, kurš no pārdzīvojumiem liekas mazliet tāds kā jocīgs, pēkšņi aizved mani un Mūnu sānis. Nez kādēļ viņš nolēmis atklāt mums kādu profesionālu noslēpumu. Droši vien viņu mudina vēlēšanās šajā grūtajā brīdī pierādīt sev un citiem, ka, pateicoties viņa asprātīgajai izdomai, pat nesen piedzīvotās traģikomiskās ainas var noderēt par teicamu vielu reklāmai.
Izrādās, visos vagonos, atskaitot guļamvagonus, sienās paslēptas automātiskas filmu kameras ar autonomu enerģijas avotu. Tumsā tās pārslēdzas uz infrasarkano filmēšanu. Profesors apgalvo, ka viss šeit notikušais iemūžināts lentā un varēs kuplināt «Universālās panorāmas» pārraides.
Deizija Mārča noklausās šo paziņojumu un pēc tam paaicina sānis profesoru Latonu. Viņu saruna tā arī paliktu man nezināma, ja šajā mirklī nenodzistu improvizētais gaismeklis. Izmantojot tumsu, es, ne mazāk ziņkārīgs par viņu, gūstu necerētu izdevību apmierināt savu ziņkāri. Citēju sarunu no atmiņas.