Deizija: «Tātad viss, kas noticis vagonā, ir fiksēts filmā? Visas šīs neatkārtojamās ainas, kas prasīt prasās pēc reportieru iecienītā virsraksta «Kā izklaidējas miljonāri»? Un jūs esat nodomājis to parādīt skatītājiem?
Profesors: «Bet, Deizij, jūs taču pati saprotat, tas ir vienreizējs materiāls. «Zelta ekspreša» aplaupīšanu, lai cik tā bēdīga būtu, var padarīt par reklāmas šedevru. Tieši intīmās detaļas, kā, piemēram, jūsu izpostītā frizūra vai cīniņš ar Antiniku. Bet reklāmas vārdā es netaisos saudzēt arī sevi pašu.»
Deizija: «Lūdzu, pret jūsu pašuzupurēšanos man nav nekādu iebildumu. Bet šo filmu jūs nerādīsiet!»
Profesors: «Deizij, jūs mani pārpratāt. Es, protams, Šo to izgriezīšu, un trakākās vietas skatītāji nedabūs redzēt.»
Deizija: «Runa nav par mani! Gribēju jums piedāvāt gluži pretējo. Rādiet mani publikai, cik vien tīk, bet visu pārējo lentu jūs atdosiet man! Neesmu nekāda muļķe, lai to darītu pieejamu vispārējai zināšanai. Viēna otra sīka epizode, ko tajā juceklī, iespējams, nav ievērojuši paši dalībnieki, lieti noderēs manai amizanto atgadījumu kolekcijai. Tātad, profesor, —.jā vai nē?»
Profesors neziņā sastomījās. Un tad Deizija Mārča viņu pieveica ar pēdējo izveicīgi notēmēto indes strūkliņu.
«Labi, lai šī lente paliek pie jums! Tikai nebrīnieties, ja tuvākajā laikā atradīsiet manā rakstā delikātu mājienu attiecībā uz dažām baumām, kas skar visiem pazīstamu televīzijas reklāmas darboni un kādu viņa protežētu aktieri.»
Profesors Latons ķapitulē.
0.24. Jauni labsajūtas uzplūdi — atkal deg gaismeklis. Van Lembrahta sieva atceras, ka derētu ieturēties. Bārmenis izkrauj no ledusskapja sviestmaizes ar krievu kaviāru, Kanādas lasi un rubeņu olām no nezināmas pasaules malas.
Dzirdams, kā cītīgi kustas žokļi (mākslīgie zelta zobi sacērtas asāk). Šķidruma gulgošanu pavada jautri tosti, piemēram: «Uz laupītāju veselību!»
0.45. Deizija Mārča, apmierinājusi izsalkumu ar sviestmaizīšu kalnu, nožāvājas.
— Man ir garlaicīgi, — viņa žēlojas. — Ja ja-u starp mums ir tik slavens dziedātājs kā Roberto Mauritāno, kāpēc viņš nevarētu mums pakavēt laiku ar savu brīnišķīgo balsi?
Priekšlikums tiek pieņemts ar entuziasmu.
0.56—0.59. Profesors Latons pirmais pamana, ka jau sen nav redzējis savu spāņu draugu. Atskan saucieni: «Roberto! Kur jūs esat? Atsaucieties, ja vēl esat dzīvs!»
Nekādas atbildes. Kortēns, jaunākais, izsaka varbūtību, ka Roberto Mauritāno guļ piedzēries zem bāra letes.
— Nezinu, kā jūs, bet es tūdaļ ievēroju, ka viņš ir alkoholiķis, — tas saka, apmierināti zelēdams cigāru. — Konjaku tempj spaiņiem! Es pats dzirdēju, kā viņš bārmenim pasūtīja veselu glāzi uzreiz.
0.59—1.08. Jautri meklējumi. Tie beidzas ar gluži neparedzētu finālu. Mauritāno vagonā nav atrodams. Viņš ir pazudis, izgaisis kā rēgs. Atskan Van Lembrahta kundzes histērisks izsauciens:
— Tas taču vispār nebija Roberto Mauritāno, bet Džeks Kreilis!
Pasažieri saskatās. Viņu nupat vēl smaidīgās sejas pēkšņi kļūst pelēkas.
— Kas par muļķībām! Profesor, jūs taču pats sagaidījāt Roberto Mauritāno ostā? — Van Lembrahts griežas pie profesora Latona.
— Kādā ostā? — jautā profesors Latons. Viņa tonis liekas gandrīz vai mundrs.
— Vai jūs visi esat prātā jukuši?! — Van Lembrahts ir sašutis. — Jūs taču atvedāt viņu tieši -no kuģa, vai ne, profesor?
— No kāda kuģa?
— Beidziet muļķoties! No «Karalienes Elizabetes Otrās».
— Nē jel, man neizdevās viņu sagaidīt. Sākumā man tiešām bija tāds nodoms, bet tad mans sekretārs piezvanīja uz ostu, un tur viņam paskaidroja, ka sakarā ar ciklonu kuģis nosebos.
— Bet kur tad jūs viņu satikāt? — drebēdama ļaunās priekšnojautās, čukst Van Lembrahta kundze.
— Stacijā. Viņš tieši tobrīd piebrauca.
— Ar ko?
— Ar taksometru.
Iestājas kapa klusums. Tad senators Validons, atrāvis vaļā sava krekla apkaklīti, nosēcas:
— Bet… bet… Roberto Mauritāno taču necieš automobiļus! Tas visiem zināms… Tātad tas nemaz nebija viņš…
Sasprindzinājums ir tik briesmīgs, ka Van Lembrahta kundzes histēriskās klaigas izraisa pat zināmu atvieglojumu.
— Vai es neteicu, vai es neteicu?! — viņa šņukst. — Tas bija Džeks Kreilis!
2.02—2.08. Deizija Mārča iekliedzas, spilgtas gaismas apžilbināta. Vagonā ir tik gaišs, ka es pat saredzu vienu no rubīniem, kas izkritis no Van Lembrahta kaklasaites spraudes.
Urā! Ieradušies mūsu glābēji! Pienācis gals visām briesmām, pienācis gals mūsu ieslodzījumam!
Redzams vesels bars ugunsdzēsēju, stāv policijas mašīnas, avārijas ceļamkrāni, Centrālā dzelzceļa milzīgs furgons ar neizprotamiem mehānismiem uz jumta, ātrās palīdzības mašīnas, no kurām izlec sanitāri ar nestuvēm. Starp dažādu krāsu formas tērpiem šaudās daži subjekti privātdrēbēs — acīmredzot vietējās varas pārstāvji.
«Zelta ekspresi» ielenkusi gigantiska tehnikas lavīna, tai piekomandēto cilvēciņu burzma rada šķietamas kustības iespaidu, kaut gan īstenībā visi tikai bezjēdzīgi mīņājas uz vietas.
Vienīgie,-kas darbojas pa īstam, ir televīzijas operatori. Tos komandē Elvīra, stāvēdama uz augsti uzslietas filmēšanas platformas. Rodas iespaids, ka viņa mobilizējusi absolūti visus «Universālās panorāmas» rīcībā esošos spēkus. Ja šajā brīdī tiktu nogalināts prezidents ar pistoli, ko ražojusi firma «Sauj nekļūdīgi», pat tad, ja firmas īpašnieks būtu profesora Latona izdevīgākais klients, šis reklāmai tik izdevīgais notikums paietu secen skatītājiem. Ikviens, kas daudzmaz prot rīkoties ar kameru, šobrīd atrodas pie «Zelta ekspreša».
No malas skatoties, šķiet, ka simtiem vienai gribai paklausīgu objektīvu uzņem dažādos rakursos kāda super- grāvēja masu ainu, kurā mūsu glābēji izpilda statistu lomu. Sīs lielfilmas režisore ar vējā plandošu, īsu sintētiskās ādas mētelīti, no apakšas spēcīgu prožektoru izgaismota,- megafonu vienā rokā un portatīvu monitorekrānu — otrā izskatās pēc spārnotas uzvaras dievietes, kādu to attēlojuši antīkie skulptori. Piedodiet, pārteicos… izskatās pēc reklāmas spārnotās dievietes, kādu, protams, nevarēja