— Piens tev kaitīgs! — profesors Rauls Latons, kurš jau labu brīdi bija itin mīlīgi uzlūkojis menzūru, sniedza to brālim. — Es tevi ļoti lūdzu, iedzerj
— Tūlīt! — tas atsaucās. — Tikai vispirms izdari man pakalpojumu.
— Labprāt. Kādu?
— Iedzer pats savu konjaka mikstūru!… Iedzēri?… Nu tad vari lasīties!
Palicis divatā ar Elvīru, profesors Latons norūpējies apvaicājās:
— Nu, ko jūs teiksiet par šo pārsteigumu?
— Tas bija tik negaidīti, tik briesmīgi! — Elvīra kā saldama nodrebinājās. — Sevišķi jums, profesor, tas ir briesmīgs trieciens, — viņa turpināja līdzjūtīgā tonī. — Tāpēc nemaz nebrīnījos, uzzinājusi, ka jūs esat slimnīcā. Un tomēr …
— Kas «un tomēr»? — sabozies vaicāja profesors, iedzerdams malku piena.
— Tomēr ta ir tāda reklāma, ko vienīgi augstākā providence spējīga dāvāt mirstīgam cilvēkam… Pie viena, nule liku nodrukāt «Universālās panorāmas» propagandas brošūras jaunu tekstu, kurā atļāvos ietilpināt citātu no jūsu grāmatas.
— Kādu konkrēti? — profesors mazliet atdzīvojās.
— Jūsu vistrāpīgāko aforismu: «Pats pirmais feklāmas speciālists bija pats dievs. Publiski augšāmceldams Kristu, viņš līdz ar to reklamēja savas neierobežotās iespējas.»
— Izvēle nav slikta, — profesors pasmīnēja. — Kas dzirdams par Džeku Kreili? Es taču te esmu pilnīgi nogriezts no pasaules. Brālis mani izolējis no visa, atstādams vienīgi tuvību dabai un konjakam.
— Jaunumi ir taisni atomsprādzienīgi! — jūsmīgi iesaucās Elvīra, aizmirsusi pirmītējo uzmundrinoši sērīgo intonāciju, kādā parasti sarunājas ar slimniekiem. — Visi mūsu konkurenti — prese, radio, televīzija — pārslēgušies tikai uz viņu. Laikraksts «Telegrāfs» pat prezidenta runu brīvas vietas trūkuma dēļ devis stipri saīsinātu. Džeku Kreili salīdzina ar lielākajiem, slavenākajiem noziedzniekiem cilvēces vēsturē, pat ar izdaudzināto sadistisko slepkavu Džeku Uzšķērdētāju, kaut gan viņiem kopīgs tikai vārds.
— Kas par idiotismu! — profesors gandrīz vai sašuta, bet pēc īsas pauzes domīgi piebilda: — Kāpēc ne? Pat no tāda cilvēkmuļķības graudiņa var izlobīt kaut ko asprātīgu. Piemēram: «Džeks Kreilis — seifu un vilcienu uz-
šķērdētājs!»
— Lieliski, profesor! Trāpīgi! Spilgti! Tieši naglai uz galvas! Es to noteikti ielikšu mūsu nākamajā pārraidē par Džeku.
— Nākamās pārraides vairs nebūs! — profesors uzslējās sēdus.
— Nebūs? — Elvīra iepleta acis. — Tādā gadījumā jūs, profesor, esat ļaundabīgs noziedznieks! Tie, kas uzbruka «Zelta ekspresim», izlaupīja tikai svešus seifus, bet jūs aplaupāt pats sevi.
— Apsēdieties, Elvīra! Pamēģiniet nomierināties! Es jums tūdaļ visu izskaidrošu. No tīri komerciālā viedokļa es varbūt tiešām apzogu sevi, bet toties iegūstu citā, augstākā dimensijā. Godjgi atzīšos: tas, kas noticis ar «Zelta ekspresi», man ir briesmīgs satricinājums, no kura, iespē-, jams, neatgūšos vēl ilgi. Taču tieši šoka stāvoklī cilvēks reizēm kļūst redzīgs.
Bez šaubām, tāpat kā jūs, esmu sapņojis — mūsu Džeks Kreilis būs romāns ar neskaitāmiem turpinājumiem. Viņš veiks neticami drosmīgus stiķus, dažkārt veiksmīgus, dažkārt arī neveiksmīgus, un mēs ar jums būsim viņa uzticamie apdziedātāji. Un tomēr — agri vai vēlu nāktos pielikt punktu. Jebkura reklāma pamazām nodeldējas. Piemēra pēc ņemsim kaut vai to pašu Kristu. Ja dievs katru gadu ļautu viņu piesist krustā, lai pēc tam augšāmceltu, jau Nerona laikos neviens par šo atkārtoto brīnumu neliktos ne zinis.
— Var jau būt, ka jums taisnība, profesor, bet novedī- sim vismaz epopeju līdz dabiskam nobeigumam. Proti, līdz brīdim, kad Džeku apcietinās. Tas ir neizbēgami.
— Nē, Elvīra, — profesors rāmi pašūpoja galvu. — Tieši tas neiederas manā koncepcijā. Džekam Kreilim tā arī jāpaliek nenotveramam mūžmūžos, viņam jākļūst par kibernētikas un kosmosa iekarošanas gadsimta leģendāro Robiņu Hudu. Mēs izmantojam viņu kā reklāmas tipāžu, bet pilnīgi neatkarīgi no mūsu gribas viņš jau kļuvis par leģendu, par nacionālo varoni. Cilvēks nepārtiek no dienišķās maizes vien …
Tiesa, kā «Universālās panorāmas» īpašnieks es, atteikdamies no Džeka, ciešu zaudējumus. Toties daudz laimēju kā radoša personība. Gulēdams te, šajā klusajā slimnieku istabā apsvērdams notikušo, es jau iztēlojos savu nākamo grāmatu. To publicēs pēc manas nāves, un tā būs mans nemirstīgais piemineklis… Uzminiet — kā tā sauksies? «Džeks Kreilis — mīts un īstenība» … Bet varbūt cits nosaukums labāk izteiktu problēmas būtību? Kaut vai «Es un manis radītais nacionālais varonis».
Ienāca medmāsa. Viņa iedeva profesoram menzūru ar zeltaini baltu šķidrumu.
— Jūsu brālis prasa, lai jūs iedzertu šo piena mikstūru, — viņa pavēloši teica.
— Piens pēc receptes? — profesors saviebās. — Vai tiešām nepietiek ar to, kas nāk no veikala?
— Nekādā ziņā. Šis te nav vienkāršs piens, tajā ir organismu spēcinoši pilieni.
— Nu, tādā gadījumā padodos.
Norijis vienā rāvienā balto šķidrumu, profesors kādu brīdi gulēja izvalbītām acīm, nespēdams izteikt ne vārda, tad, atbalstījies uz elkoņiem, iebļāvās:
— Arā! Un pasakiet manam brālim, ka viņš var slēgt savu klīniku! Nevēlos, lai mani līdzstrādnieki kļūtu par alkoholiķiem! — Un, aizlingojis māsiņai nopakaļ menzūru, profesors mocekļa intonācijā griezās pie Elvīras: