— Padomājiet tikai, kāds blēdis! Tik tiešām piespieda mani izdzert konjaku.
Mazliet aprimis, viņš pārgāja pie kārtējiem uzdevumiem.
— Vispirms parakstīju pavēli, ko paņemsiet līdz. Iecēlu jūs savas slimības laikā par manu vietas izpildītāju.
— Ļoti pateicos, profesor!
— Nav par ko. Jūs esat vienīgais cilvēks, kas spējīgs pārņemt ne tikai manus ārējos paņēmienus, bet arī pašu garu. Bet tagad padomāsim, kā propagandēt Roberto Mauritāno. Kā jūs īstenosiet manu ideju ar neplīstošo skaņuplati un rūķīti? Nebūtu par ļaunu, ja Roberto izpildītu kādu jaunu, šim gadījumam sacerētu dziesmu.
— Viss kārtībā! — Elvīra pasmaidīj-a. — Kopš vakardienas Roberto jau mēģina ar orķestri. Gan komponists, gan teksta autors ir ne mazāk slaveni par dziedoni.
— Kas par komponistu? — profesors painteresējās.
— Bēthovens! — Elvīras balss pauda ekstāzes kalngalus. — Rolanda Gogo mūsdienu superbigbīta aranžējumā.
— Rolands Gogo? — profesors paraustīja plecus.
— Nu jā, tas pats, kas četrās dienās sarakstīja mūziku «Aizmigušajai skaistulei».
— Kas tā par aizmigušo skaistuli? — profesors sarauca uzacis.
— Filmas nosaukums. To ražo studija «Paraeverests». Galvenajā lomā Dīna Melbrenka … Iedomājieties tikai, kāda viņai veiksme! Pirmā loma, un viņa jau nogrābs veselu miljonu!
— Dīna Melbrenka? — profesors lūkoja atcerēties. — Liekas, šo vārdu esmu jau kaut kur dzirdējis.
— Tā taču mūsu meitene, kas reklamēja «Meksikāņu serenādi». Vai tiešām jūs nekā nezināt?… Nu jā, dzīvodams tādā izolācijā, kur pat televizors aizliegts…
— Tātad viņa aiziet no «Universālās panorāmas»? — beidzot saprata profesors. — Tā ir cūcība!
— Jau aizgāja! Bet, profesor, esiet taču objektīvs — gan pret sevi", gan pret viņu. Jūs izveidojāt no šī skuķa kaut ko nacionālam elkam līdzīgu. Un tagad gribat liegt viņai baudīt savas ģeniālās ieceres augļus. Neuztraucieties, esmu atradusi viņas vietā jau citu, vēl labāku.
— Labāku? — neuzticīgi jautāja profesors. — Ar ko tad?
— Ar augumu! Ta ir gandrīz pedu garaka.
— Kas par bleķi?!
— Profesor, vai tiešām esat piemirsis, ka «Aizmigušās skaistules» sapņi, kuros figurē Džeks Kreilis, attīstās sinhroni ar lēnītēm zemē slīdošo segu? Jā, neesmu tak vēl pateikusi, kas sarakstījis Roberto Mauritāno dziesmu tekstu … Šķiet, skan tīri jauki un aktuāli. — Un Elvīra savā ne visai muzikālajā balsī notrallināja:
Skūpsti mani austrumos,
Skūpsti mani rietumos,
Skūpsti tā, kā mākoņos
Džekija skūpstīja Džeku,
Kad tas aizbēga prom no cietuma
Un ar helikopteru laidās teķus.
— Džekija? — pārvaicāja profesors. — No kurienes tāda uzradusies?
— Nezinu, laikam autoram tā likās romantiskāk. So tekstu taču sacerējis īpašs grāvēju kompjūters «Tekstuāls- Universāls»… Vārdu sakot, viss ir lieliski! Tikai ar rūķīti negaidot misējies. Nekas, gan izdomāšu kaut ko līdzvērtīgu. Man ir padomā tīri atjautīga idejiņa.
— Bet Džekam Kreilim lieciet mieru! Varat uzskatīt, ka no mūsu pārraidēm viņš tiešā ceļā pārgājis manā nākamajā grāmatā.
— Labi vien būs! — Elvīra tīri mehāniski teica. — Galvenais, atgūstiet veselību un ne par ko neuztraucieties! — viņa nobeidza ar stereotipo novēlējumu, ko slimniekiem izsaka apmeklētāji visās klīnikās.
Bet, spriežot pēc enerģiskās kustības, ar kādu viņa iedama ārā pārmeta pār plecu balto uzsvārci, varēja noprast, ka Elvīra ar profesoru Latonu nav gluži vienis pratis.
VAI IR CERĪBA NOĶERT NENOTVERAMO?
Pēc «Zelta ekspreša» aplaupīšanas, ko daži žurnālisti nosaukuši par šī sensacionāliem noziegumiem pārbagātā gadsimta vissensacionālāko noziegumu, Džeka Kreiļa publiskais tēls mazliet izmainījies.
Drīzāk veikls nekā pa īstam bīstams kramplauzis, ko «Universālās panorāmas» nemitīgie pūliņi uzcēluši uz nepiedienīgi augsta pjedestāla, viņš tagad kļuvis par sabiedrības ienaidnieku numurs 1.
Pašlaik visā nopietnībā jājautā — vai tiešām policija nav spējīga padarīt viņu nekaitīgu? Kaut gan tieslietu ministrs preses konferencē apgalvojis, ka sperti visi soļi viņa drīzākai apcietināšanai, panākumus kā neredz, tā neredz.
Kaut kas patiesi uzsākts. Piemēram, inspektors Kouls paaugstināts dienesta pakāpē un iecelts par priekšnieku īpašai mobilai brigādei Džeka Ever-Smita notveršanai.
Grūti noliegt Koula kūsājošo enerģiju, rīkojot Džekam lamatas visās iespējamās un neiespējamās vietās. Bet kam no tā kāds labums? Vienīgi «Universālajai panorāmai», kas apvijusi noziedznieku ar spožu reklāmas oreolu. Intervēdama Džeku slepus no policijas, televīzija radījusi viņam sabiedrisku platformu, no kuras tas var nesodīti iespļaut publikai un patiesībai sejā.
Lūk, par ko es domāju, atgriežoties mājās no preses konferences Tieslietu ministrijā. Un atzīšos — prātā man iešāvās kāda ķecerīga, avīžniekam ne visai piedienīga doma.
Ja mūsu policija ar visu savu štābu, ar gigantiskajām elektronu smadzenēm «Krimināls-Universāls», kura dēļ, patiesību sakot, arī uzcelta jaunā Operatīvā dienesta ēka, ja jau ar vismodernākajiem līdzekļiem apbruņotie varas orgāni ir bezspēcīgi, tad varbūt vērts griezties pie cilvēkiem, kas tīri intuitīvi reizēm spēj saskatīt to, ko parastā acs neredz?
Es domāju gaišreģus. Senie grieķi, ja nespēja uzvarēt ienaidnieku ar ieroču spēku, griezās pie Delfu orākula.
Arī mums ir tāds orākuls — Minerva Zingere, kas ne vienu reizi vien izraisījusi apbrīnu pat tādos skeptiķos kā es.
Tieši šī problēma mani nodarbināja, kad pēkšņi atskanēja telefona zvans. Un ko jūs domājat? Kas bija vada otrā galā? Viņa! Minerva Zingere!