Ceru, ka lasītājam neradīsies maldīgs priekšstats, it kā es ticētu telepātijai. To, ka viņas zvans nāca kā tieša atbilde uz manu domu gājienu, jāuzskata par gluži nejaušu sagadīšanos. Bet šī sagadīšanās kļūst apbrīnojama, neticama, vēl vairāk — mistiska, ja ņem vērā, ka Minerva Zingere piezvanīja sakarā ar Džeku Kreili.
«Ar ko jūs tagad esat aizņemts?» viņa jautāja tik vājā balsī, ka tik tikko sadzirdēju. Izrādās, tās bija transa sekas.
Man tieši tolaik bija paredzēta satikšanās ar Deiziju Mārču, kura deva man miglainu mājienu, ka, iespējams, aplaimos mani ar sensacionālu informāciju. Tiesa, piemetinādama, ka šis jautājums atkarīgs no kādas trešās personas. Jums pašiem jāsaprot — vīzdegunīgi paiet garām pat visnenoteiktākajam Deizijas Mārčas mājienam būtu nepiedodami. Ne velti viņu uzskata par visinformētāko personu pēc Nacionālā izlūkošanas centra direktora.
Izskaidroju Minervai Zingerei, kādā situācijā atrodos. Bet viņa negribēja dzirdēt nekādas atrunas.
«Metiet visu pie velna! Nupat redzēju vīziju, kas palīdzēs policijai atrast Džeku Kreili. Bez kavēšanās uzaiciniet notāru un divus lieciniekus. Dodu jums pusstundu laika! Pēc trīsdesmit minūtēm atkal piezvanīšu.» *
Es ieminējos, ka varu aizbraukt pie viņas vai, jā tas
Minervai ērtāk, satikties pie manis. Taču viņa pateica, ka pēc transa esot tik nožēlojamā stāvokli, ka knapi pieticis spēka uzgriezt telefona numuru. Vājā balsī viņa piebilda:
«Neaizmirstiet sagatavot diktofonu un īpašu ierīci telefona sarunas pierakstīšanai.»
Bet tagad citēšu Minervas Zingeres pa telefonu nodiktēto paziņojumu:
«Gulēju gultā, atslābinājusi muskuļus, aizvērtām acīm. Diena bija izcili rosīga. Atlicinājusi stundiņu atpūtai, negribēju ne par ko domāt. Miegs arī nenāca.
Taču ar gribasspēku protu novest sevi līdz tādam stāvoklim, kad izolācija no ārpasaules kļūst gandrīz vai absolūta. Tādās reizēs nekā nedzirdu un neredzu.
Tā nogulēju kādas desmit minūtes. Un pēkšņi jūtu — mans astrālais «es» atstāj nekustīgo ķermeni.
Jau nākamajā mirklī esmu istabā, kuru nekad agrāk netiku redzējusi.
Vispirms tūdaļ apjēdzu, ka tas ir ne visai dārgas viesnīcas standartnumurs.
Pie loga atradās neliels standarta rakstāmgalds. Pie tā, man muguru pagriezis, stāvēja kāds cilvēks. Viņš spēlēja pats ar sevi šahu.
Uz galda gulēja avīze. Tai virsū bija uzlikts žurnāls «Skatuve», tāpēc no laikraksta nosaukuma redzēju tikai sešus pirmos burtus:
«Portve…»
Avīze savukārt daļēji aizsedza viesnīcas ziņrādi, kādos parasti uzskaita pakalpojumus un norādījumMs. No pus- apsegtā viesnīcas nosaukuma spēju saburtot vienīgi sākumu:
«Pie Dž…»
Taču es pamanīju, ka šis jaunais nosaukums nodrukāts virsū vecajam, ar treknu tipogrāfijas līniju nosvītrotajam.
Uz galda stāvēja divi telefoni — balts un sarkans.
Pievērsu uzmanību vēl vienam svarīgam apstāklim — telpā nebija televizora.
Cilvēks, pārcēlis kādu figūru uz šaha dēļa, pēkšņi, it kā sajutis manu klātbūtni, strauji apsviedās.
Es tūlīt pazinu viņu.
Tas bija Džeks Kreilis.
Tajā pašā mirklī mans astrālais «es», it kā saņēmis briesmu signālu, steigā izslīdēja no istabas.
Aiziedama vēl paguvu uzmest skatienu logam.
Tieši preti varēja saredzēt universālveikala durvis, no kurām izbrauca aptuveni piecus gadus veca meitenīte ar bērnu skrituļrolleru.
Universālveikals bija divstāvu, viscaur no stikla.»
Minerva izspieda no manis divus solījumus. Pirmkārt, man vajadzēja nekavējoties sazināties ar policiju. Otrkārt, šo materiālu drīkstēju publicēt tikai nākamās dienas «Telegrāfa» pirmajā rīta izdevumā.
Ķā jūs paši saprotat, policija vairs nevarētu balstīties uz pārsteiguma momentu, ja mans raksts vakardienas numurā saceltu trauksmi, atbalsodamies visās televīzijas un radio pārraidēs.
Minerva Zingere tāpat paskaidroja, kāpēc, sniegdama šo materiālu tieši man, viņa apiet savu vīru, Ķristoforu Deiliju, «Detektīvaģentūras Mūns un Deilijs» jaunāko kompanjonu, kas piedalās Džeka Kreiļa meklēšanā: Deilija neesot mājās, bet Minerva atzina, ka jebkura vilcināšanās ļaus nenotveramajam Džekam Kreilim arī šoreiz izsprukt.
Atzīmēju notāra un divu liecinieku vārdus: Apsolons, vecākais, notariālā firma «Apsolons, Apsolons un Levijs; E. G. Reini, I. B. Sofolka».
Vistuvākā laikā ceru publicēt plašu apcerējumu «Gaišredzība un tehnika — vai tās papildina viena otru vai savstarpēji izslēdz?». Šodien aprobežošos, atkārtodams rindkopu', ar ko sāku šo tīri informatīvas dabas rakstiņu:
«Vēl senie grieķi, kad nespēja uzvarēt ienaidnieku ar ieroču palīdzību, griezās pie Delfu orākula.»
Arī mums ir tāds orākuls — Minerva Zingere, kura ne vienu reizi vien atbruņojusi man līdzīgus skeptiķus.
Karls Ebots «Telegrāfs», M 342, pirmais rīta izdevums
ZIŅOJUMS
Vecākā skaitļošanas ierīces operatora-šifrētāja policijas tehniskā dienesta kapteiņa Leksa Kondirska ziņojums Centrālās policijas pārvaldes direktoram.
Vakar pulksten 12.00 pie manis griezās vecākais inspektors Kouls, kas vada īpašu mobilo brigādi Džeka Ever-
Smita notveršanai. Uzrādījis jūsu speciālo atļauju ar atzīmi «sevišķi steidzami», viņš lūdza mani ielikt kompjū- terā «Ķrimināls-Universāls» šādus informatīvos materiālus:
1. Avīžu sarakstu, kuru nosaukums sākas ar burtiem «Portve…».
2. Viesnīcu sarakstu, kuru nosaukums sākas ar burtiem «Pie Dž …».
3. Viesnīcu sarakstu, kuras mainījušas nosaukumu pēdējā mēnesi.
4. Viesnīcu sarakstu, kuru numuros ir sarkani tālruņi tiešiem sakariem ar policiju.
5. Viesnīcu sarakstu, kur visos numuros ir televizori, bet dažos numuros pašlaik iztrūkst remonta dēļ.
6. Viesnīcu sarakstu, kur ielas pretējā pusē atrodas divstāvu, universālveikals un kur konkrēti norādītajā dienā tika pārdots bērnu skrituļrollers piecgadīgai meitenei.