No vecākā inspektora Koula atskaites noģidu vienu: manas sievas fantāzijas burbulis, iespējams, palaists pasaulē sakarā ar smieklu nedēju, iedarbinājis milzīgo policijas aparātu. Kompjūteram, protams, nav bijis ne jausmas, uz kāda gaisīga pamata balstās tajā ievadītā informācija, no kuras tas bez vilcināšanās izlobījis aplamo secinājumu. Jau grasījos ieminēties vecākajam inspektoram Koulam par savu skepsi, bet šajā brīdī atskanēja šāvieni, ar kuriem mūs, iebraucot Portvelkomā, apsveica iedzīvotāji. No visiem logiem uz mūsu mašīnām bira sprāgstošas petardes, tik naturālistiski atdarinādamas svelpjošu ložu skaņu, ka es neviļus ierāvu galvu plecos.
— Laidiet darbā dūmu aizsegu! — vecākais inspektors nikni nokomandēja. — Tā jau var iedzīvoties kurlumā. — Pēc tam viņš iesmējās.
— Nedomājiet, ka esmu tāds stulbenis kā seržants Higinss. Tikko kompjūters «Krimināls-Universāls» bija apstrādājis manu informāciju, es, nezaudēdams ne mirkli, sazinājos ar Portvelkomas policiju. Viss sakrīt. Džeks Kreilis patiesi dzīvo tajā istabā, kur viņu apciemoja jūsu sieva. Nu, es negribu sacīt, ka personiski apciemoja, bet savā vizionārajā transplantācijā… transplantārajā vīzijā… šajos terminos es nudien neko nejēdzu. Viesnīca, kur viņš apmeties, atrodas pastāvīgā uzraudzībā. Vēl vairāk — bet lai tas paliek stingri starp mums abiem — viss kvartāls no paša rīta ielenkts!
Viņš runāja ar tādu pārliecību, ka neviļus jutos kā aklais, kuram nav atļauts redzēt to, ko saskata visi citi. Es vienīgi īgni iebildu:
— Kāpēc jūs tādā gadījumā nelikāt viņu tūdaļ apcietināt?
— Tāpēc, ka nebiju vēl simtprocentīgi drošs, ka tas tiešām ir Džeks Kreilis… Un bez tam… — viņš apstājās pusvārdā, lai nokomandētu: — Pārtraukt dūmošanu!
Tagad, kad sintētiskais bezkvēpu, bezsmakas mākonis izklīda, aina mazliet noskaidrojās. Mēs braucām pa Port- velmas galveno ielu.
Šausminošā doma, ka man^ visumā nekaitīgā sieva galu galā patiešām nodibinājusi sakarus ar mistisko spoku pasauli, bija izsitusi mani no garīgā līdzsvara, tādēļ nespēju pietiekami novērtēt pilsētas arhitektūras skaistumu.
Ievēroju vienīgi trīs raksturīgas detaļas.
Kā pirmo minēšu pie visiem stabiem un namu sienām pielīmētās afišas:
CIRKS
«Rāmums — XX gadsimts» Liela rēvija — «VENERA ZEM KUPOLA».
Komiķis vēderrunātājs Albions.
Slavenā zvēru dresētāja Karmena Bulveisa ar saviem dresētajiem mērkaķiem.
Akrobātisks numurs «LIDOJUMS UZ MARSU». Lielais mags DEN-GRAB-HISIBS, Magu, astrologu un hiromantu asociācijas viceprezidents.
LEVITĀCIJA! TRANSFORMĀCIJA!
Burvju eksperimenti ar cilvēku pazušanu, kuros var piedalīties visi klātesošie. .
Otrā manis ievērotā detaļa bija Portvelkomas iedzīvotāju intensīvā atsaukšanās uz prezidenta aicinājumu. Par to liecināja petardes, kas vienā laidā izlidoja no logiem. Visa pilsēta atstāja karnevāla iespaidu. Birdinādami no masku milzīgiem acu caurumiem sintētiskas asaras, jautri bērinieki sekoja plastmasas zārkam. Gājiens lēnām virzījās gar apbedīšanas firmu, kuras skatlogā varēja redzēt milzīgu vaļēju zārku ar tajā guļošu piecu pēdu garu Džeku.
Trešā detaļa turpretī nekādi nesaskanēja ar šo visaptverošo joku dzīšanas drudzi — gar visu galveno ielu noteiktās atstarpēs mīņājās atlētiska auguma vīri, kuros tūdaļ varēja pazīt privātdrēbēs ģērbušos policistus. Spriežot pēc drūmajām, stingajām sejām, varēja likties, ka viņiem nav ne jausmas par nacionālā humora nedēļu. Pat tāds klasisks idiots kā seržants Higinss tūlīt noģistu, kas tie par vīriem, kur nu vēl Džeks!
Vecākais inspektors Kouls zīmīgi pamirkšķināja man — viņš neapšaubāmi lepojās ar tādu izcilu konspirāciju.
Par nelaimi, kāda petarde, ielidojusi pa nolaisto aiz- sargstiklu, sprāga viņam tieši pie auss.
— Sadodiet beidzot šiem Portvelkomas vājprātīgajiem! — vecākais inspektors Kouls iebļāvās. — Šaujiet,
šaujiet viņiem tieši bungādiņās! Dodiet sirēnas! Sirēnas! Cik skaļi vien var!
Sī enerģiskā rīcība patiešām līdzēja. Tie iedzīvotāji, kas stāvēja pie logiem, meklēja glābiņu dzīvokļu dziļumā. Humoristiskā bēru gājiena dalībnieki aizbēga kur kurais. Pārējie (atskaitot pārģērbtos policistus), aizspieduši ar rokām ausis, nozuda aiz namdurvīm.
Tādējādi mēs kā simtprocentīgi uzvarētāji, sirēnām zvērīgi kaucot, tukšām šāvienu zalvēm atbalsojoties pret mūriem, piebraucām pie trīsstāvu mājas.
Izšāvis pēdējo tukšpatronu un pielādējis pistoli ar īstajām, vecākais inspektors Kouls izkāpa no mašīnas.
— Esam klāt! — viņš paziņoja. — Džeks apmeties šajā viesnīcā!
Es paskatījos uz hoteļa izkārtni. Svaigi krāsoti, zeltā mirdzoši burti veidoja vārdus: Viesnīca «Pie Džeka Kreiļa».
Apsviedos, lai nopētītu vecāko inspektoru Koulu. Līdz šim domāju, ka viņam ir taisni tik daudz humora izjūtas, lai pacienātu kādu viesi ar gumijas bifšteku (firmas «Karnevāla joki» vispopulārāko ražojumu). Bet nu izrādās, ka viņš spējīgs mobilizēt visu šāvu brigādi, pastiprināt to ar policijas tehniskā dienesta operatīvo nodaļu, izmantot visus šos skaņu efektus vienā vienīgā nolūkā — lai izmuļ-, ķotu mani. To varētu izskaidrot tādējādi, ka, mēģinādams kompensēt savas agrākās neveiksmes, vecākais inspektors nolēmis demonstrēt savu izcilo patriotismu un atsaucību sakarā ar prezidenta aicinājumu.
— Tas nu gan ir tāds joks, kādu savā mūžā neesmu piedzīvojis! — es drūmi teicu. Droši vien man vajadzēja sprāgt pušu no smiekliem, lai parādītu savu atzinību par vecākā inspektora asprātīgo izdomu, bet prāts man nemaz nenesās uz smiešanos.