Vecākais inspektors Kouls paskatījās uz mani kā uz jukušu.
Tikmēr policisti, cits aiz cita kāpdami no mašīnām, arī pārlādēja savas pistoles. Pēkšņi manu uzmanību saistīja plakāts pie viesnīcas durvīm.
Sāku smieties tā, ka gandrīz vai dabūju vēdergraizes.
Plakāts vēstīja:
«Magu, astrologu un hiromantu asociācijas Nākamības pareģošanas sekcijas darba simpozijs — viesnīcas «Pie Džeka Kreiļa» konferenču zālē.»
«PIE DŽEKA KREIĻA»
Viesnīca agrāk saucās «Portvelkomas diližanss». Tikai pavisam nesen, precīzāk — tūlīt pēc «Zelta ekspreša» aplaupīšanas, īpašnieks, ņemdams vērā nenotveramā noziedznieka milzīgo popularitāti, bija izšķīries par jauno nosaukumu «Pie Džeka Kreiļa».
Ar nokavēšanos vecākais inspektors Kouls bija nācis pie atziņas, ka viņu iebraukšana Portvelkomā izvērtusies pārāk trokšņaina. Toties tagad viņš rīkojās ar sevišķu piesardzību — ieejot viesnīcā, atstāja ārpusē mobilās brigādes locekļus, paņēmis līdz vienīgi četrus policistus un Deiliju.
Viesnīcas nelielā halle šajā stundā likās kā izmirusi. Uz smieklu nedēļas sākumu norādīja tikai dažas ne visai iespaidīgas izmaiņas. Blakus virziena bultai un attiecīgam uzrakstam, kas norādīja simpozija dalībniekiem ceļu uz konferenču zāli, stāvēja piecpēdu Džeks Kreilis, 'pie tam no kartona. Divas plāksnes diezgan pieticīgi demonstrēja administrācijas līdzdalību nacionālajā pasākumā: virs slēgtā avīžu stenda varēja lasīt «Aizgāju uz Džeka bērēm», virs tualetes durvīm — «Inventarizācija».
Ap galdiņu ar «Kosmo-Kolo» reklāmas pelnu traukiem stāvēja ducis atzveltnes krēslu, no kuriem tikai viens bija aizņemts. Tajā sēdēja kāds vīrietis, aizslēpis seju aiz «Portvelkomas Kurjera» numura.
— Tūlīt uzzināsim pēdējos jaunumus par Džeku, — vecākais inspektors Kouls čukstēja. Paņēmis Deiliju aiz elkoņa, viņš pieveda to pie cītīgā laikraksta lasītāja.
— Piedodiet, jūs, kā redzu, lasāt «Portvelkomas Kurjeru»? — viņš griezās pie tā.
— Uzminējāt, — lakoniski atbildēja tas, tā arī neatsegdams seju.
— Vai tur minēti kādi interesanti jaunumi? — turpināja izvaicāt vecākais inspektors, apsēzdamies blakus sarunas biedram.
— Viena vienīga jautrība! — skaļi atteica tas.
Šī piezīme acīmredzot tika izteikta, lai maldinātu viesnīcas portjē, kurš ziņkāri pētīja jaunpienācējus. Par laimi, tas bija spiests pievērsties kādai dāmai, kura vēlējās noklausīties nākamības pareģoņu debates.
Vecākais inspektors Kouls, apslāpēdams savu rēcošo
basu līdz čukstam, izmantoja izdevību, lai iepazīstinātu Deiliju ar laikraksta lasītāju:
— Vietējās policijas priekšnieks Brensigs!… Kas attiecas uz Kristoforu Deiliju, tad tur pietiek ar vārdu … Bren- siga kungs pēdējā laikā droši vien redzējis jūs biežāk nekā savu paša sievu. Protams, ja viņam ir televizors.
Par cik tas neapšaubāmi skanēja kā joks, Brensigs pasteidzās ar tikko dzirdamiem (konspirācijas dēļ) smiekliem atsaukties uz galvaspilsētas kolēģa asprātību. Pēc tam pačukstēja:
— Jaunumu nekādu.
— Jūs redzējāt viņu? — vecākais inspektors Kouls jautāja.
— Vēl ne. Bet tūlīt pēc jūsu telefona zvana mobilizēju gandrīz pusi savu ļaužu.
— Un otru pusi? — pārmetoši vaicāja vecākais inspektors. — Vai tad jūs neapjēdzat, ka tā ir valsts mēroga operācija?
— Saprotu tīri labi! — laikraksts sakustējās, laikam policijas priekšnieks paraustīja plecus. — Bet smieklu nedēļa arī noris valsts mērogā. Ar šiem jokdariem ir tik daudz rūpju, ka nezinu, ko darīt — izsniegt prēmijas vai ' sēdināt cietumā … Nekādi netieku gudrs, kur beidzas humors un kur sākas likuma pārkāpšana. Minēšu kaut vienu piemēru… Kāds joku dzinējs, vicinādams čeku grāmatiņu, ienāk autoveikalā, lai nopirktu «Fords-Sāgu-83», iesēstas mašīnā un, nesamaksājis ne grasi, caur skatlogu izbrauc uz ielas.
— Jūs uzjautrinājāties, — caur zobiem izgrūda vecākais inspektors Kouls, — bet Džeku tikmēr izlaižat no rokām!
— Nemaz ne! — aizvainoti nočukstēja priekšnieks. — Bet, ja atļausiet, gribētu jums izstāstīt līdz galam šo humoristisko notikumu… Kādus piecus sešus kvartālus tālāk atrodas cits automobiļu veikals. Tā īpašnieks pašreiz grasās izjokot kādu pircēju, piedāvādams tam īpaši sagatavotu mašīnu, kuras sēdekļi ielūst zeņi sēdētāja svara. Pēkšņi — troksnis, plīst stikli. No liela skatloga nekas nav palicis pāri. Mazliet atģidies, īpašnieks ierauga blakus savai mašīnai pilnīgi svešu, gluži jaunu «Fords- Sāgu-83»!
— Lūdzu, tuvāk pie lietas! — aizmirsis konspirāciju, uzbļāva vecākais inspektors Kouls.
— Atvainojiet, es darīju visu, ko varēju, cieši pieturēdamies pie jūsu instrukcijas. Viesnīcas personāls nekā nezina. Neviens no maniem ļaudīm nav bijis pie Džeka. Lai neaizbaidītu viņu, aizliedzu policistiem formas tērpā vispār rādīties viesnīcā.
— Tātad jūs vēl neesat pārliecināts, ka tas tiešām ir Džeks?
— Esmu pārliecināts! Tiklīdz ielenca kvartālu, tūdaļ aizsūtīju uz viesnīcu kādu darbinieku civilā. Protams, tikai lai ievāktu tuvākas ziņas. Šis darbinieks, uzdodamies par Džeka paziņu, aprakstīja portjē viņa ārieni, pēc tam jautāja, kurā numurā šis dzīvojot. Paziņa it kā esot viņu uzaicinājis ciemos, bet aizmirsis pateikt istabas numuru… Viss sakrīt! Džeks dzīvojot 43. numurā, viesu grāmatā viņš pierakstījies kā Džeks Lekner-Smits, komersants.
— īsāk! Vai viņš pašlaik ir mājās?
— Nē, izgājis.
— Kad?
— īsi pirms tam, kad manis atsūtītais cilvēks bija ieradies ievākt ziņas. Portjē vēl piebildis: «Būtu jūs atnācis minūti ātrāk, droši vien saskrietos durvīs.» No tā laika Džeks nav rādījies. Es spriežu pēc tā, ka slēdzene visu laiku karājas pie dēļa.