Vecākā inspektora brigādē ietilpa arī daktiloskopists. Sis vīrs nekavējoties ķērās pie darba. Atrastie pirkstu nospiedumi tika salīdzināti ar Džeka daktiloskopisko kartīti, kas allaž glabājās vecākā inspektora Koula slepenajā iekškabatā.
— Nu, vai es neteicu! — inspektors uzreiz šķita izaudzis vismaz par vienu pēdu. — Tas ir Džeks! Beidzot iekritis slazdos, pateicoties jūsu sievai, Deilij! Un pateicoties manai intuīcijai! Vai man nebija taisnība?
Istabas metodiskā pārmeklēšana turpinājās, It kā vēl mazKet apšaubīdams savu negaidīto veiksmi, vecākais inspektors pirmkārt interesējās par priekšmetiem, kuri figurēja Minervas aprakstā.
Ilgi un sākumā veltīgi meklēja šaha dēli. Beidzot to uzgāja sienas skapī, pie tam visai dramatiskos apstākļos. Droši vien vecāko inspektoru vadīja kāda nojauta, jo, ķerdamies pie sienas skapja, viņš bija sevišķi piesardzīgs.
Licis policistiem katram gadījumam turēt ieročus gatavībā, vecākais inspektors ar pistoli rokā strauji atrāva durvis, pats atlēkdams sānis. Pārliecinājies, ka iekšā nekas neslēpjas, atskaitot pakaramos ar uzvalkiem un plauktos kārtīgi salikto veļu, vecākais inspektors kļuva drošāks. Ieraudzījis tumši pelēko svītroto žaketi, kas Džekam bija mugurā, kad Elvīra pēdējo reizi viņu intervēja, vecākais inspektors aizmirsa jebkuru piesardzību.
— Vai es neteicu! Tas ir Džeks Kreilis! Pirkstu nospiedumus var mākslīgi radīt ar speciāli pagatavota ādas cimda palīdzību. Bet žakete! Tas jau ir tiešs pierādījums! Nevienam neienāktu prātā nopirkt tādu pašu uzvalku, lai maldinātu mani. Tagad viņš ir rokā! — un ar šo priecīgo saucienu vecākais inspektors klupa skapī, lai norautu no pakaramā lietisko pierādījumu.
Rezultāts bija briesmīgs.^
Drosminieku tūdaļ ietina biezs pulvera dūmu mākulis, ko pavadīja vesela sērija niknu pistoles šāvienu. Izrādās, dūmu un šāvienu cēlonis bija gluži vienkāršs — vecākais inspektors nejauši bija uzkāpis virsū sprāgstošām petardēm. Pie viena viņam izdevās salauzt ar zābakiem šaha dēli.
To, kas notika pēc tam, diez vai varēja ietilpināt oficiālā kratīšanas protokolā. Krājums «1000 vissulīgāko izteicienu un kādos gadījumos tie lietojami» būtu papildinājies vismaz ar trīsdesmit trekniem vārdiem, ja autors šajā brīdī atrastos blakus vecākajam inspektoram Koulam.
Mazliet nomierinājušies, dramatiskā notikuma dalībnieki sāka apspriesties, ko darīt tālāk.
— Ko darīt? — vecākais inspektors sparīgi teica. — Sēdēt klusi kā pelītēm un gaidīt! Ja vajadzēs, gaidīsim kaut veselu nedēļu! No kā atkarīgas operācijas sekmes? No pilnīgas izolācijas! Nevienu neielaist! Nevienu neielaist! Neviena dzīva dvēsele nedrīkst nojaust, ka mēs te esam!
Slazdu princips! Vaļā paliek vienīgi šaura sprauga! Tikko Džeks ienāk, slazdi aizcērtas!
Atvilcis elpu, vecākais inspektors Kouls uzvaroši paskatījās apkārt un pabeidza:
— Sī viesnīca jāpārvēš par cietoksni! No iekšpuses aplenktu cietoksni! Skaidrs?
— Es gan stāvokli formulētu mazliet savādāk, — pavīpsnāja Deilijs. — Mednieks slazdos, bet zvērs brīvībā.
— Ko tad jūs ierosināt? — vecākais inspektors drūmi vaicāja.
— Braukt.
— Braukt? — vecākā inspektora balss pauda jaunas cerības. — Uz kurieni?
— Uz turieni, no kurienes atbraucām! Ja vēlaties, ar tādiem pašiem sirēnu kaucieniem. Vai jūs domājat, ka Džeks ir kurls? Un šie policisti, nostādīti noteiktās atstarpēs, gluži kā telefona stabi? Vai, pēc jūsu domām, Džekam nav acu, lai viņus redzētu? Džeks izslīdēja no viesnīcas, kad kvartālu sāka ielenkt policistu ķēde. Tieši tas izriet no vietējās policijas priekšnieka vārdiem.
Vecākais inspektors Kouls sadrūma.
— Laikam jums taisnība, — viņš nomurmināja, taču tūdaļ ļāva vaļu nešpetnām dusmām. — Atkal šis spoks izslīdējis mums caur pirkstiem. Vai tas nekad nebeigsies? Un pie visa vainīgi šie Portvelkomas kretīni ar viņu petardēm un karnevāliem!
Nogrimis dziļās pārdomās, viņš atslīga atzveltnes krēslā, bet tad pēkšņi mundri pielēca kājās.
— Nē! Neticu! Jūs, Deilij, gudrs cilvēks būdams, tomēr atstājāt neievērotu būtisku, mums labvēlīgu apstākli. Šodien taču nacionālā humora nedēļas pirmā diena. Ja arī Džeks kaut ko manījis, tad droši vien uzskatījis par Portvelkomas kretīnu kārtējo uzjautrināšanos … Izejot no tā, mēs rīkosimies pilnīgi otrādi. Visus ielaist un visus izlaist! Un pēc iespējas vairāk joku! Lai ļaudis domā, ka esam par policistiem pārģērbušies jokdari.
— Vai arī Džeku izlaist, ja viņš gadījumā parādās? — nosmīnēja seržants Brodlijs.
— Laidiet ārā visus, visus!… Ko jūs teicāt — Džeku? — Kouls pēkšņi apķērās. — Vai jums šī humora nedēļa patiešām laupījusi skaidro saprātu, seržant? Es runāju par jokiem, kas domāti publikai! Bet ar ko jūs jokojat? Ar mani — savu priekšnieku!… Izsaukt portjē! Es tūdaļ viņam došu jaunus norādījumus. Nē, labāk es pats nokāpšu lejā. Deilij, jūs nāksiet man līdz! Katram gadījumam, ja viesnīcas īpašnieks atkal iedomātos noturēt mani par lelli no tās muļķīgās televīzijas filmas … Vārdu sakot, jāiestāsta viesnīcas personālam, ka mēs gribam visu šo pasākumu pasniegt humoristiskā ietērpā, protams, tā, lai nerastos iespaids, ka mēs patiešām jokojam.
Hoteļa «Pie Džeka Kreiļa» hallē notika kaut kas neiedomājams.
Hiromanti, astrologi, gaišreģi, mediji, zīlētājas kafijas biezumos, jebkura profila nākotnes pareģi, kā arī parastie viesnīcas iemītnieki, sadrūzmējušies pie izejas durvīm, uzstāja, lai tos nekavējoties laiž ārā.
Visskaļāk ārdījās kāds profesors Bulveiss, kā vēlāk izrādījās, populārzinātniskā žurnāla «Horoskops» redaktors. Viņa lamāšanās gan bija gluži nezinātniska rakstura.