Koula darbinieki, aizstāvot tiem uzticētos posteņus ar pistolēm rokās, atvairīja šos uzbrukumus ar stereotipa frāzi:
— Vecākā inspektora Koula rīkojums! Tiklīdz būsim arestējuši Džeku Kreili, jūs tiksiet laukā!
Šo divu pretējo spēku sadursmei (vieni lauzās uz ielu, otri grūda atpakaļ) piemita traģikomisks groteskas elements. Proti, itin visi — gan nākotnes pareģošanas sekcijas biedri, gan nebiedri bija pārliecināti, ka viņus izmuļķo viltus policisti.
— Tā jau vairs nav āzēšana, tā ir cūcība! — dārdināja profesors Bulveiss. — Puis, vācies no ceļa, citādi es tev tā kraušu, ka tu vairs nezināsi, zem kādas zvaigžņu kon- stelācijas esi piedzimis!
— Dēliņ! — žēlabaini čiepstēja kāda paveca hiromante. — Ja nelaidīsi ārā, tu piedzīvosi lielas nepatikšanas! Es to redzu pēc līnijām tavā rokā, kurā tu turi pistoli!
— Nekā nevaru darīt! Tas ir vecākā inspektora Koula rīkojums! — truli murmināja policists.
— Kāds rīkojums?! Kas par vecāko inspektoru Koulu?! Neticiet! Viņš joko! — no kāpnēm atskanēja pazīstama balss. — Ei, stulbeņi, laidiet visus! Vai tad jūs neapjēdzat, ka tas bija tikai humors?
Vecākā inspektora Koula negaidītais rīkojums lika policistiem žigli atlēkt sānis. Tiem garām kā mežonīga, putojoša straume aizdrāzās pūlis.
KRISTOFORS DEILIJS
Cirkā mēs iekļuvām caur dienesta eju, kad vecākais inspektors uzrādīja cirka īpašniekam savu apliecību, pēc mana ieteikuma paņēmis līdzi tikai desmit policistu. Pārējie — visa mobilā brigāde — palika ārpusē.
Neliela (un tādēļ jo cītīgāka klientu aprūpēšanā) iznomāšanas firma «Tērpi kāzām, bērēm un citiem oficiāliem gadījumiem» bija darījusi visu iespējamo, lai policisti publikā izskatītos pēc cienījamiem džentlmeņiem, kuri no baznīcas vai kapsētas nejauši ieklīduši cirkā.
So firmu vecākajam inspektoram Koulam ieteica viesnīcas «Pie Džeka Kreiļa» visu zinošais portjē, kurš ar savu vietējā rakstura bagātīgo informācijas krājumu varētu pilnīgi aizstāt elektroniskās smadzenes.
Viņš arī bija tas, kurš ar savu pļāpību mūs ierosināja iegriezties cirkā. Tas iznāca gluži neparedzēti.
Portjē pēkšņi atcerējās, ka Džeks vēl vakar pasūtījis viņam biļeti uz šīsdienas izrādi. Šorīt tas aizejot paņēmis biļeti, samaksājis par t<* nominālvērtību plus dzeramnaudu — vienu tūkstošo biljondaļu no «Zelta ekspreša» laupījuma. To darīdams, viņš esot piemetinājis: «Ja pēc manis apvaicāsies dāma, pasakiet, ka vakarā būšu cirkā, bet pēc tam, iespējams, iegriezīšos yarietē teātrī «Pie Portvelkomas skaistulēm».»
Sākumā vecākais inspektors Kouls diez kā neuzticējās šīm ziņām. Bet, atcerējies, cik spīdošus rezultātus devusi viņa intuīcija savienojumā ar Minervas pārdabiskajiem spēkiem, domīgs izgrūda:
— Ej tu sazini…
Galu galā no viesnīcas un tās apkārtnes aizvāca milzīgo sardzi. Palika vienīgi kāds desmits vietējās policijas darbinieku, kurus neuzkrītoši izvietoja novērošanai visizdevīgākajās vietās. Vēl kāds ducis dežurēja veikalos, no kuriem varēja novērot viesnīcu.
Cirkā vecākais inspektors Kouls, paklausot manam padomam, rīkojās sevišķi piesardzīgi. Daļa viņa ļaužu iejuka publikā, citi paslēpās aiz bieza aizkara. Šis aizkars šķīra arēnu no aizkulisēm, kur bija gaitenis ar dienesta telpām un zvēru krātiņiem.
Lūkojoties pa aizkara spraugu, itin labi varēja pārredzēt gan arēnu, gan amfiteātri ar publiku.
Nupat kā bija beigusies mērkaķu uzstāšanās. Krātiņos sadzīti, tie neganti spiedza. Kādreiz tiku lasījis, ka šiem zvēriem piemīt daudz kas kopējs ar cilvēkiem, pat lampu drudzis viņiem dažkārt uznākot atgriezeniski, jau pēc uzstāšanās. Spiegoņa aizvien pieauga, laikam mērkaķi par kaut ko stipri uztraucās. Vai nu viņus bija nogurdinājuši skatītāju trāpīgie joki (trāpīgie tajā ziņā, ka zvēriem tika mests, ar ko pagadās), vai arī uztrauca tas, ka viņu atrakcija nav guvusi ierasto smieklu atbalsi. Nacionālā humora nedējas pirmajā dienā skatītāji bija dabūjuši redzēt daudz amizantākas atrakcijas.
Manas pārdomas iztraucēja mana paša balss, kas pēkšņi atskanēja aiz muguras:
— Jūs mani nepazīstat! Es esmu Kristofors Deilijs! Bet jūs — Džeks Kreilis! Es jūs tūdaļ pazinu! Rokas augšā!
Ar šausmām apgriezos, meklēdams nezin ko. Iespējams, patiesi domāju sastapties aci pret aci ar savu runājošo rēgu. Pēc visiem šīsdienas notikumiem tas nebūtu nekāds brīnums, gluži otrādi — pilnīgi atbilstoši citiem karnevāla brīnumdarbiem.
Slepenībā es, protams, cerēju, ka ieraudzīšu nevis bez- miesas dubultnieku, bet magnetofoniņu ar prasmīgi samontētu atsevišķu manis kādreiz teikto vārdu ierakstu.
Apsviedies ieraudzīju man pilnīgi svešu muguru frakā, no kuras kabatas pēkšņi atskanēja vistas klukstēšana.
— Hi, hi, vai tiešām tu vairs nepazīsti mani, — fraka ierunājās gluži citā balsī, kas, bez šaubām, piederēja manai sievai Minervai.
Tūdaļ no citas frakas kabatas atskanēja žēlabaina kaķa ņaudēšana.
— Velns ar ārā, kas tas par stulbu joku, — es saniknojos.
Atbildi saņēmu no duča mērkaķēnu, kas ar savu spiegšanu un rāšanos šķita apdzīvojam veselu uzvalku — no bikšu stilbiem līdz mazajai vestes kabatiņai.
Sai mērkaķu trača imitācijai nekavējoties piebiedrojās krātiņos iespundētie īstie mērkaķi.
No frakas kabatām tagad atplūda klusa ērģeļu mūzika. Sai mūzikai skanot, starodams priekā par lielisko uzjaut- rināšanos, ar seju pret mani pagriezās vēderrunātājs Albions.
Momentā atcerējos, ka redzēju viņa vārdu cirka *a/Jišā. Tāpat arī (tās bija ne visai patīkamas atmiņas), kā viņš magu kongresa koncertzālē imitēja jau mirušās Den-Grab- Hisiba asistentes balsi.