Tai brīdi priekškars, kas atdalīja gaiteni no arēnas, pēkšņi pašķīrās. Mūsu priekšā stāvēja pats Den-Grab- Hisibs ar turbānu galvā, tērpies tumši zilā frakā, ko rotāja zodiaka zīmes. Viņa izģindusī seja ar caururbjošām acīm, augsto pieri un plānajām, cieši sakniebtajām lūpām izskatījās briesmīga. Tā atgādināja faraona mūmiju.
— Jūs graujat manu uzstāšanos, Albion! — no šaurās spraugas starp plānajām lūpām izlauzās šņāciens.
— Piedodiet, maestro! — Albions pieklājīgi paklanījās. — Man nebija ne jausmas, ka jums ir tik smalka dzirde. Mans mazais jociņš nebija domāts jums, bet gan manam draugam Kristoforam Deilijam.
— Pat mērkaķi prot uzvesties labāk par jums! Jūs esat nevis komiķis, bet klauns! Ja jūs vēl kaut reizi traucēsiet manu maģisko eksperimentu… — un, nenobeidzis savus draudus, Den-Grab-Hisibs nozuda aiz priekškara.
— Parasts acu apmānītājs, bet iedomājas sevi par diezin kādu pārcilvēku! — Albions paraustīja plecus. — Vai jūs ievērojāt viņa acis? Dzimis ļaundaris! Skatiens kā dūcis, tā vien liekas, ka tūlīt kritīs pie rīkles. — Mazliet atguvies no satraukuma, Albions iesmējās: — Atcerieties — toreiz magu kongresā es viņu nosaucu par angļu pilsspoku apvienības locekli? Viņam tas vēl par daudz labs kompliments. Viņu vajadzēja dēvēt par Raganu un vilkaču karaliskās biedrības prezidentu.
Pēkšņi mainījis toņkārtu, Albions laipni pasmaidīja.
— Manuprāt, mēs abi, būdami gandrīz vienādi populāri televīzijas skatītāju mīluļi, varētu atļauties viens otru uzrunāt vārdā, vai ne, mīļo Kristofor?
Sī frāze gluži instinktīvi lika man sakārtot" kaklasaiti, jo slavenais vēderrunātājs to pasacīja sievietes balsī.
— Bet viņam es vēl atriebšos! — turpināja Albions, šoreiz atbilstoši teiktajam atkal vīrieša balsī. — Tūdaļ pēc viņa uzstāšanās ir manējā… Un to es izmantošu. Visu dienu prātoju, kā sasmīdināt publiku, kura jau tā pārsātināta ar jokiem. Bet nu es zinu, ko darīt! Sis Den-Grab- Hisibs ar savu nekaunīgo izturēšanos devis man lielisku ideju. Es sākšu savu numuru viņa uzstāšanās laikā, vēl atrazdamies šeit aizkulisēs. Pats redzēsi, kas tas būs par efektu! Tikai lūdzu tevi, dārgo Krist, nevienam ne pušplēsta vārda. Tam jābūt pārsteigumam! — un Albions, nu jau atkal pavisam citā, vecīgi drebelīgā balsī izsaucās:
— Ha, skat, kā viņš āzē to veceni!
Es mazliet pavēru priekškaru.
Arēnā ar profilu pret mani stāvēja Den-Grab-Hisibs. Apmēram piecu soju attālumā no tā — paresna veca sieviete. Pēc viņas izskata un izturēšanās uzreiz varēja uzminēt, ka šī dāma apmeklē publiskās lekcijas par jogismu, spiritiskus seansus un tamlīdzīgus pasākumus, kur paveras skats mistikas pasaulē.
— Tūlīt es jūs iemidzināšu maģiskā miegā. Aizveriet acis! No šī brīža jūs pakļaujaties tikai manai gribai, — ātri nobēra Den-Grab-Hisibs bez viņam raksturīgā svinīguma, kādu es biju ievērojis pagājušā reizē. Acīmredzot pirmītējā sadursme ar Albionu viņam bija krietni sabojājusi garastāvokli.
Den-Grab-Hisibs, nenovērsdams no sievietes caururbjošu skatienu, ar rokām izdarīja lēnas, slīdošas kustības, tā saucamos pasus, ar kādiem hipnotizētāji parasti ievada eksperimenta objektus pusmiega stāvoklī.
Es ievēroju, ka šoreiz viņš gluži labi varētu iztikt bez jebkādas hipnozes. Sieviete, raugoties viņā kā mistiskā dievībā, aizvēra acis, vēl pirms viņš bija izrunājis attiecīgo pavēli, un acumirklī sastinga kā bez dzīvības.
Nedaudz nogaidījis, Den-Grab-Hisibs izstiepa abas rokas, it kā materializēdams no gaisa viņam vien saskatāmus priekšmetus. Tūlīt arēnas abās pretējās pusēs, vienādā attālumā no sievietes, no grīdas it kā izauga divi seifi «Garants-Titāns-83».
Pēc tam Den-Grab-Hisibs uzaicināja brīvprātīgos no publikas. Tiem bija jāapliecina, ka naudas skapji cieši aizslēgti un ka mags nav nekā noslēpis zem savām drānām. Visa šī procedūra norisinājās lielā steigā. Pat neizgriezis otrādi kabatas, kā toreiz magu kongresa laikā, Den-Grab-Hisibs nevērīgi pavēlnieciskā tonī aizsūtīja brīvprātīgos palīgus atpakaļ zālē.
Viens no tiem — policists, pārģērbies džentlmeņa frakā, ar stīvinātu baltu krūtežu un nevainojami baltām manže- tēm — grasījās palikt. Bet arī šis mobilās brigādes drosminieks nespēja pretoties caururbjošo acu hipnotizējošajam skatienam.
— Nost no arēnas! Jūs traucējat manu maģisko eksperimentu, — nošņāca lielais mags.
Ar to pilnīgi pietika. Policists bez ierunām atsēdās savā vietā.
— Tūlīt šī sieviete pazudīs kreisajā seifā un, paklausot manam maģiskajam spēkam, atkal parādīsies labajā, — Den-Grab-Hisibs ātri nobēra savu sakāmo.
Hipnotizētā sieviete sakustējās. Smagi nesdama savas pieblīdušās miesas, viņa aizvērtām acīm, it kā neredzamas auklas vilkta, sīkiem soļiem virzījās pretī seifam pa kreisi.
Stāvēdams apmēram trīsdesmit pēdu attālumā no abiem seifiem, brīnumdaris ar rokām izdarīja apļveida kustības, atkārtodams tās pāris reižu, un lūpas izdvesa maģisko formulu:
— Lielais metāla gars, pieņem šo mirstīgo cilvēku savos dzelžainajos skāvienos un atkal izlaid saskaņā ar manu gribu.
Tam sekoja man jau pazīstamais brīnums. Zibenim plaiksnoties un pērkonam dārdot, seifa disks sāka griezties pats no sevis. Pēdējā aprautā Den-Grab-Hisiba maģiskā kustība — un naudas" skapja durvis reizē ar pēdējo, visstiprāko grāvienu atsprāga vaļā.
Seifs bija tukšs.
Sieviete, ar pūlēm vilkdama savas ģikts mocītās kājas, bija paguvusi veikt tikai pusi ceļa līdz seifam.
Viņu ar ārkārtīgu interesi vēroja kāds skatītājs pirmajā rindā. Es jau sen būtu viņu pazinis, ja viņš neizskatītos tik ikdienišķs.
Šoreiz viņam nebija liekās bārdas un tumšo briļļu kā toreiz magu kongresā, bet gluži parastas acenes, kā jau mazliet tuvredzīgam cilvēkam. Tas taču bija Džeks Kreilis!