Morvela Refreksa, 71 gadu veca, bez noteiktas nodarbošanās.
Populārzinātniskais žurnāls «Horoskops», N° 12.
KRISTOFORS DEILIJS
Kopš Džeka Kreiļa pazušanas pagājušas četras dienas. Atskaitot viņu pašu, visi šī notikuma galvenie līdzdalībnieki joprojām uzturējās Portvelkomā. Pamatīgi izgulējies un laimīgi ticis vaļā no sievas uzspiestā gultas režīma, beidzot ieradās arī Mūns.
Diemžēl viņš nokavēja grandiozo Portvelkomas uzjaut- rināšanos, kas beidzās pirms termiņa. Par iemeslu tam bija nevis līdz galam neizsmeltais petardu, butaforisko Džeku un plastmasas zārku krājums, bet gan prezidenta priekšlikums uzskatīt, ka nacionālā humora nedēļas programma sekmīgi izpildīta pirmajās trijās dienās.
Mūnam pat neizdevās apskatīt 43. istabu.
Viesnīcu «Pie Džeka Kreiļa» ielenca sensāciju kāri mūsdienu piligrimi tādā skaitā, ka cenas pieauga sākumā divkārši, pēc tam trīskārši. Beidzot sakāpa līdz tādai summai, ko ļaudis bija gatavi samaksāt par tiesībām pavadīt vienu (diennakti Džeka Kreiļa bijušajā istabā, ka par to varētu nopirkt savrupmāju.
Pieplūdums bija tik liels, ka pasūtīt istabas viesnīcā sev un saviem stipri sarukušajiem štatiem vecākajam inspektoram Koulam izdevās vienīgi pēc Tieslietu ministra iejaukšanās.
Kas attiecas uz Džeka numuru, tad to tagad apdzīvoja miljonārs Vondreiks, pazīstams ar savu dāsno reliģisku organizāciju finansēšanu. Cik viņš īsti maksāja, netika izpausts. Taču, spriežot pēc tā, ka pats viesnīcas saimnieks ik rītu nolika pie viņa durvīm līdz mirdzumam nospodrinātas kurpes un aizgāja starojošs, pazīstamais filantrops arī šajā gadījumā demonstrēja savu devīgumu.
Minerva, pat nenogaidījusi simpozija beigas, aizbrauca mājās, lai, neviena netraucēta, sniegtu intervijas, pozētu fotogrāf iem un ^pacietīgi nestu tamlīdzīgus upurus savai jaundzimušajai slavai.
Es pats labprāt būtu atstājis Portvelkomu, ja tam nepretotos Mūns. Viņa uzvedība šķita man gluži neizprotama. Veselām dienām viņš sēdēja kabinetā, kur aizdomu mānijas mocītais vecākais inspektors Kouls atkal un atkal nopratināja desmitiem cirka izrādes dalībnieku.
Den-Grab-Hisibu (privātajā dzīvē Eliasu Pontimeriju) Kouls, burtiski, noveda līdz baltkvēlei ar uzdotajiem jautājumiem, kas diendienā nemitīgi atkārtojās un jau sāka līdzināties izsmalcināta; spīdzināšanai. Lielais mags ārēji panesa šīs mocības tīri pacietīgi, viņa nervozitāti varēja pamanīt tikai vakaros, kad viņš uzstājās cirkā.
Sievieti, kura tā arī neiekļuva maģiskajā seifā, vecākais inspektors, protams, arīdzan sameklēja. Bet viņa tik ilgi stāstīja Koulam par savām vīzijām, ka viņš galu galā vairs neizturēja un aiztrieca prom. Toties viņš centās atspēlēties citiem. Pat mani nopratināja veselas divas reizes, titulēdams par «apsūdzības nākamo galveno liecinieku».
Kā jau teicu, Mūna izturēšanās radīja manī izbrīnu. Zinādams, ka viņš necieš protokolus un jebkuru ar papīra aprakstīšanu saistītu darbu, velti pūlējos noģist, kādu interesi viņā izraisa šī stundām ilgā bezjēdzīgā «aizdomīgo personu» nopratināšana.
Vakaros Mūns apmeklēja cirku. To vismaz varēja saprast. Pēc trim nepārtrauktas jautrības dienām Portvelkomas iedzīvotāji staigāja ar drūmiem, bieži vien plāksteru aplipinātiem ģīmjiem.
Cirks, bez šaubām, rādījās visdzīvākā vieta pilsētā. Tieši tur taču norisinājās Džeka brīnumainā pazušana. Jau no paša rīta pie kasēm stāvēja garu garās rindas. Cenas gluži kā viesnīcā «Pie Džeka Kreiļa» auga fantastiskā ātrumā.
Uz Mūnu tas neattiecās. Viņam kā goda viesim, kurš bija saistīts ar Džeka Kreiļa televīzijas epopeju, ik vakaru pilnīgi bez maksas rezervēja centrālo ložu.
Vienreiz arī es aizgāju viņam līdz. Jāatzīstas, vispārējā nomāktības jūrā cirks šķita kā vienīgā smieklu saliņa. Dresētie mērkaķīši pārspēja paši sevi un guva skaļus aplausus. Kas attiecas uz Albionu, tad viņš, būdams sensacionālā notikuma tiešs dalībnieks, pēc administrācijas lūguma aizpildīja programmas trešo daļu. Vienalga, ko viņš imitēja — prezidenta runu vai vistas klukstēšanu, — ikvienu viņa vēderrunātāja mākas demonstrējumu uzņēma ar ovācijām.
Garlaicības un bezdarbības mākts, kādu vakaru saņēmos, lai izteiktu Mūnam savas domas par viņa vājprātu, kas liek mums bezmērķīgi tupēt Portvelkomā.
Viņš, tikko atgriezies no cirka, sēdēja uz gultas. Kurpes viņš bija noāvis, tās tagad stāvēja uz naktsskapīša blakus lētajai bībelei ar apvāku «Sodoma un Gomora».
— Vai tas vēl ilgi tā turpināsies? — es noprasīju. — Jūs vismaz pa dienu noklausāties pratināšanu, bet vakaros apbrīnojat dresētos mērkaķus. Bet kam lai es veltīju savu laiku? Elvīrai, vai? Varbūt tas tiešām būtu prātīgi — izdibināt viņas sievišķīgos noslēpumus. Vismaz labāk, nekā ļaut, lai viņa mūs tirda par kaut kādiem neesošiem noslēpumiem.
Patiešām, Elvīra Zamora pēdējā laikā bija kļuvusi agresīva. Tas fakts, ka Džeks pēdējo reizi pazudis viņas at- būtnē, aizvainojums, ka vecākais inspektors Kouls nav turējis par vajadzīgu viņu brīdināt, kopumā izvērtās mānijā turēt mūs aizdomās par nez kādu noslēpumu tīšu bēdzināšanu.
Viņa jutās aizskarta arī par to, ka vietu trūkuma dēļ bijusi spiesta apmesties nevis «Pie Džeka Kreiļa», bet citā hotelī, kas veco nosaukumu «Portvelkomas omnibuss» uz ātru roku bija apmainījis pret «Džeka seifu».
Mūns nepaguva atbildēt. Mūsu sarunu pārtrauca telefona zvans.
Paņēmis klausuli, sadzirdēju vecākā inspektora Koula balsi: