— Viņš man ir rokā! Nezināt, kurš? Atnāciet pie manis! Pie jums nevaru runāt! Tam ir svarīgi iemesli!
Gaitenī, kā jau parasti, mums uzglūnēja Elvīra.
— Vai ir kādi jaunumi? — viņa aizdomīgi vaicāja, vērodama Mūna sejas izteiksmi. Saprast viņas uzbāzību varēja — no televīzijas skatītāju viedokļa garlaicīgās pratināšanas nebija nekāda izklaidēšanās, un līdz ar to profesoram Latonam vajadzēja meklēt citas iespējas preču reklamēšanai.
— Ir, — Mūns piemiedza aci. — Vecākajam inspektoram Koulam radusies jauna versija.
— Kāda? — Elvīra nepacietīgi mīņājās.
— Vecenīte atzinusies, ka īstenībā Džeks nemaz nav paslēpies seifā, bet, izmantojot maģiskus spēkus, kļuvis neredzams! — Mūns norūca, vairs nelikdamies zinis par Elvīru.
Vecākā inspektora Koula istabas logi atšķirībā no mūsējiem izgāja uz pagalmu.
Tas bija pārblīvēts ar mašīnām, jo viesnīcas garāža ārkārtējā pieplūduma dēļ visus uzņemt nevarēja. Starp citiem automobiļiem izcēlās Den-Grab-Hisiba sniegbaltais, allaž spodri nomazgātais «Fords-Sāga-83».
Visu dienu mašīna bija redzama sētā. Lielais mags lietoja to tikai vakaros, braukdams uz cirku un atpakaļ.
Kad ienācām, vecākais inspektors stāvēja pie loga, nenovērsdams skatienu no baltās mašīnas. Bija tumšs, pagalmu apgaismoja vienīgi logu atspulgi, tikai baltā krāsa ļāva atšķirt Den-Grab-Hisiba automobili no citiem.
Ar žestu uzaicinājis mūs apsēsties, vecākais inspektors piegāja pie durvīm un palūkojās gaitenī.
Kā noskaidrojās, šo piesardzības soli vecākais inspektors bija spēris gadījumam, ja Elvīra mēģinātu noklausīties mūsu sarunu. Bet tas vēl nebija viss. No sava portfeļa, kuram acīmredzot pats liktenis bija lēmis slēpt sevī dažādu aparatūru, vecākais inspektors izņēma sarežģītu ierīci, domātu noklausīšanās aparātu dezorientācijai.
— Vai ieroči ir? — sav& jaunmodīgajā lakoniskajā stilā jautāja vecākais inspektors. — Pielādēti? Turēt gatavībā! Drīz var sākties beigu cēliens! Šodien pat apcietināsim! Visus trīs galvenos noziedzniekus!
Ari tālāk vecākais inspektors runāja tikpat aprautā valodā, to piebārstīdams ar neskaitāmiem izsaucējiem un jautājumiem. Saprotamības labad centīšos izklāstīt saturu cilvēciski.
— Jūs laikam domājat, ka es tupu šajā kretīniskajā pilsētā, lai pratinātu katru kretīnu, kas vien pagadās ceļā? Nebūt ne! Tas ir apzināts manevrs pretinieka maldināšanai!
Par Elvīras Zamoras sakariem ar Džeku Kreili es vairs nešaubos, kopš uzzināju, ka raķešu šahtu pirkusi viņ-J. Den-Grab-Hisiba sakari ar Džeku skaidri paši par sevi —- ne velti viņš jau divas reizes ar savu triku palīdzību ļāvis Džekam aizbēgt. Tagad atlicis tikai viens — pierādīt, ka Elvīra savukārt saistīta ar Den-Grab-Hisibu.
Sie pierādījumi man ir! Divas dienas pirms magu kongresa, kurā Džeks ar Den-Grab-Hisiba ziņu nogalināja savu līdzdalībnieci, Elvīra satikās ar magu asociācijas viceprezidentu. Man ir divi liecinieki, kuri redzējuši abus ieejam bārā iepretī «Universālās panorāmas» ēkai.
Lai noslēgtu loku, jāpanāk, lai viens no trijotnes kaut vai netīši atzītos. Džeks atkrīt, jo slēpjas nezin kur. Elvīra pratīs izlocīties, turklāt darbs televīzijā sniedz viņai lielisku legālu aizsegu noziedzīgajā darbībā.
Tātad atliek vienīgi Den-Grab-Hisibs. Kā jums šķiet, kālab pratināju šo nelieti katru dienu vairākas stundas no vietas? Lai viņam'sāktu streikot nervi! Bet galu galā sanervozējos pats. Šodien klaji pateicu, ka viņš un Elvīra ir Džeka vadītās gangsteru bandas locekļi. Kā jau varēja sagaidīt, viņš visu noliedza.
Jūs droši vien klusībā smejaties par mani. Pēc jūsu domām, esmu pieļāvis muļķīgu aplamību. Nekā tamlīdzīga! Ar nokavēšanos sapratu, ka esmu izdarījis ģeniālu gājienu. Ja Den-Grab-Hisibs ir vainīgs, viņš laidīsies lapās, bet, ja laidīsies lapās, mēs, sekodami viņam pa pēdām, apcietināsim visu noziedzīgo trijotni.
Smagi elsdams un slaucīdams nosvīdušo seju, vecākais inspektors mazliet atvilka elpu.
— Tātad Den-Grab-Hisibs visu noliedz? — Mūns vaicāja. — Ko viņš jums īsti atbildēja?
Kouls izņēma no mapes pratināšanas protokolu, lai no- citētu attiecīgo vietu:
— «Kad Džeks Kreilis uzkāpa koncerthallē uz skatuves, man nebija ne jausmas, ka viņš ir tas pats televīzijā vai
rākkārt rādītais noziedznieks. Tas, ko jūs apgalvojat, ir blēņas, kas varētu ienākt prātā tikai pilnīgam idi…» un tā tālāk, — vecākais inspektors nomurmināja, pārtraukdams citātu pusvārdā.
— Bet tās patiešām ir blēņas! — es atsaucos.
— To mēs vēl redzēsim! —• veltīdams man augstprātīgu skatienu, vecākais inspektors iesmējās. — Starp citu, vai esat manījis, ka, sarunādamies ar jums, ne mirkli neat- gāju no loga? Kādēļ to daru?
— Lai redzētu Elvīru, kad viņa rāpsies pa ugunsdzēsēju kāpnēm, gribēdama noklausīties mūsu noslēpumus, — es minēju vājā cerībā, ka šis pliekanais joks nepārsniegs vecākai inspektora intelektuālo līmeni.
Viņš tiešām pasmīnēja, taču nevis par joku, bet par manu neapķērību.
— Nekā tamlīdzīga! Es nogaidu momentu, kad viņš sapratīs, ka spēlīte zaudēta. Tikko viņš apsēdīsies pie stūres, lai aizmuktu, mēs viņam pakaļ! Esmu pieprasījis no Automobiļu izsekošanas nodaļas mašīnu ar kolosālu ātrumu. Šoferis ir bijušais profesionālais sacīkšu braucējs, mūsu Mazās olimpiādes zelta medaļas divkāršs ieguvējs …
Pēkšņi inspektors, pamirkšķinājis mums, norādīja uz savu sarežģīto aparatūru.
— Bet tagad uz piecām minūtēm izslēgsim pretnoklau- sītāju. Lai Elvīra domā, ka runājam par kaut ko gluži parastu … Aiziet!
Nospiedis slēdzi, vecākais inspektors vienā elpas vilcienā izgāza pār mums veselu vārdu lavīnu: