— Jā! Nabaga seržants Higinss! Kas to būtu domājis? Viegls smadzeņu satricinājums! Dienesta pienākums! Nacionālā humora nedēļas upuris! Joprojām slimnīcā! — vecākais inspektors jutās ļoti apmierināts ar šo savu maldināšanas manevru.
— Starp citu, esmu nonācis pie amizanta slēdziena, — ne no šā, ne no tā ieminējās Mūns, dziļdomīgi vērodams sarkano telefonu, kas kalpoja tiešiem sakariem ar policiju.
Ja es nezinātu, ka viņš atbraucis Portvelkomā pēc simpozija, varētu domāt, ka viņam, noklausoties daudzos hiromantu un astrologu referātus, piemeties transcenden- . tālisms bīstamā formā.
— Es pievēršu jūsu uzmanību, ka visus, kas piedalījušies Džeka Kreiļa reklāmas epopejā, piemeklēs likteņa sods, — tikpat miglaini turpināja Mūns. — Paskatieties, ko ar viņiem dara providence! Kur tagad ir ElisonS, kuram šī epopeja sākumā deva vislielākos labumus? Kur viņš tagad ir? Psihiatriskajā slimnīcā!
— Runā, ka viņu drīz izrakstīšot, — es iejaucos, taču Mūns neļāva man turpināt.
— Un kur atrodas profesors Latons, epopejas iedvesmotājs, galvenais virzošais spēks? Sava brāļa klīnikā, kas oficiāli gan netiek dēvēta par psihiatrisko slimnīcu, bet pēc būtības …
Es atkal uzdrošinājos pārtraukt viņu:
— Elvīra stāsta, ka viņš jūtoties tīri labi. Pat strādājot pie kāda jauna kapitāla darba. Tāpēc man liekas, ka profesors gluži vienkārši negrib izrakstīties no slimnīcas. Viņam izdevīgi uzvelt visas rūpes Elvīras pleciem.
— Visbeidzot, šīs epopejas visspilgtākā figūra …
Mūns atgādināja robotu, kuru apstādināt var vienīgi ar
āmura palīdzību. — Seržants arī…
— Drīz izrakstīsies, — es neļāvu viņam nobeigt. — Ja tādus kā viņš ilgi turēs slimnīcā, vajadzēs atvērt īpašas dziednīcas medicīniskajam personālam. Seržanta kretīnisms ir lipīgs. Pat jūs, dārgo inspektor, tas zināmā mērā ietekmējis.
— Nevis inspektors, bet vecākais inspektors! — viņš noskaldīja, ieslēdzis pretnoklausīšanās aparatūru. Sī piesardzība Koulam rādījās nepieciešama, jo viņa nākamie vārdi pauda dienesta noslēpumu: — Seržants Higinss vairs neskaitās manā mobilajā brigādē! Pašlaik, kad cīņa iet uz beigām, nevaru turēt tādu stulbeni!
Izgrūdis pēdējo frāzi, vecākais inspektors atlēca no loga un metās pie durvīm, kliegdams pilnā kaklā:
— Viss! Pilnīga uzvara! Trijstūris sakļāvies! Ātrāk! Man pakaļ!
Nākamās, kā man šķita, nebeidzamās stundas virknējās no tumšu un apgaismotu ēku, telegrāfstabu, reklāmu plakātu, lauku ainavu horizontāla kaleidoskopa. Atkal un atkal lauki, stabi, reklāmas, ēkas, kuras kāda neganta roka izrāva no vietas un mežonīgā virpulī aizmeta mums garām.
Vēl tagad šis brauciens man rādās kā ātruma mānijas trenkta šizofrēniķa halucinācija.
Piesprādzēti pie sēdekļiem, nepārtraukti svaidīti augšup un lejup, mēs ar Mūnu atgādinājām pie senlaicīgas galeras airiem piekaltus vergus, ar kuriem traks viesulis izdarās pēc patikas. Tikai mēs traucāmies nevis pa viļņiem, nedz arī pa gaisu, lai gan mūsu automobilis mēģināja atdarināt raķeti. Dažkārt, kad to atļāva taisnais, līdzenais ceļš, tā vien šķita, ka, atrāvušies no betona seguma, zaudējuši svaru, parabolā pārlēksiin pāri namiem, reklāmām, laukiem. Un ik reizi zemes pievilkšanas spēks, it kā centrēdams savu vareno spiedienu tieši uz mums, trieca mums ar kolosālu veseri, atkal pieplacinādams pie zemes.
Fiziski vecākais Mnspektors Kouls cieta ne mazāk par mums. Taču viņa gara možums bija tik liels, ka viņš paceltā balsī, gandrīz vai aurodams, pat jaudāja izklāstīt operācijas plāna detaļas.
Kad mēs ielēcām mašīnā, Den-Grab-Hisibs ar savu balto «Fords-Sāgu-83» bija paguvis atrauties no mums par kādu jūdzi. Taču vecākais inspektors par to daudz nebēdāja. Visus ceļus simt jūdžu rādiusā no Portvelkomas uzraudzīja policijas patruļas. Viņu ziņojumi ļāva izsekot Den-Grab-Hisiba maršrutu.
Neiešu aprakstīt vajāšanu visos sīkumos, jo nebiju spējīgs ne ko ievērot, ne domāt, tikai klusībā lūdzu dievu vai velnu, kaut šī spīdzināšana reiz beigtos!
Taču baltais automobilis — neredzams mērķis, uz ko bija notēmēta mūsu reaktīvā lode, — nedomāja apstāties vai palēnināt gaitu. Spriežot pēc dažādo patruļu ziņojumiem, viņa ātrums pārsniedza pat mūsējo.
Pēdīgi mēs viņu tomēr ieraudzījām. Visas Automobiļu izsekošanas nodaļas mašīnas bija apgādātas ar speciālu lāzera prožektoru, kas parastā gaismas kūļa vietā meta šauru, toties jūdzi garu staru. Un, lūk, šīs smailās adatas galā pagaidām vēl krietnā atstatumā zibēja balts punktiņš.
Mēs jau sen bijām izbraukuši no Portvelkomas. Mūsu priekšā stiepās ar dziļu grāvi uz pusēm pārdalīta absolūti taisna šoseja. Te, kur nedraudēja sadursme ar pretī joņojošām mašīnām, vēl vairāk kāpinājām ātrumu.
Rācija jau labu laiku klusēja. Vecākais inspektors Kouls bija pārāk paļāvies uz savas mašīnas priekšrocībām, it īpaši uz šofera nepārspējamo māku. Tāpēc simts jūdzes aiz Portvelkomas patruļas vairs nebija. Pašlaik nezaudējām bēgli, vienīgi pateicoties šaurajam staram, kas nemainīgā attālumā sekoja baltajam punktiņam.
Laimīgā kārtā pie apvāršņa iznira blāzma. Tā bija Riovelkoma. Vecākais inspektors nekavējoties sazinājās ar turienes policiju — visi ceļi jāaizšķērso.
Vēl pirms minūtes par pilsētas tuvošanos liecināja tikai uguņu atspulgs debesīs. Tagad mēs, gandrīz nepalēninādami tempu, jau traucāmies garām apgaismotām vitrīnām un tumšām dzīvojamām mājām. Gaišas strēles — tumši plankumi, skatlogi — mājas… Ņirboša, spokaina lenta.
Riovelkoma bija viena no tām provinces pilsētām, kas it kā sastāv no vienas garas jo garas centrālās ielas. Abās pusēs ar vienlaidus ēkām norobežota, tā laupīja Den-Grab-Hisibam iespēju nogriezties sānis.