Ielikuši kompjūterā «Ķrimināls-Universāls» vecākā inspektora Koula piegādātās ziņas (543 informatīvas vienības), kā ari savienojuši kompjūteru pa tiešo kanālu ar Centrālās policijas pārvaldes elektroniskās identifikācijas krātuvi (no kurienes papildus ienāca vēl 56000000 informatīvu vienību), ieguvām šādus rezultātus:
1. Oficiāli mašīnas īpašnieks skaitās Eliass Pontimerijs, pazīstams ari ar mākslinieka pseidonīmu Den-Grab- Hisibs. To netieši apstiprina mašīnā atrastās vadītāja tiesības uz Eliasa Pontimerija vārda.
2. Mašīnā atrastais beigtais cilvēks nav tās īpašnieks (kā varētu spriest pēc vadītāja tiesībām), bet gan automobiļu zaglis Ernijs Galorāns, ar iesauku Ernijs Viesulis, kurš jau sen figurē policijas meklēto personu sarakstā.
' Vecākais operators-šifrētājs, Policijas tehniskā dienesta kapteinis Legs Kondirskis
NEKROLOGA VIETA
Kosmiskam laikmetam atbilstoša ātruma mānija bija kļuvusi par viņa dzīves mērķi. Kādreizējais sacīkšu braucējs Ernijs Galorāns bija pametis visu — darbu, sievu, bērnus, draugus, paziņas, parastās izpriecas, lai ziedotu sevi vienai vienīgai kaislībai. Gluži kā cilvēks, kas pārdevis dvēseli sātanam, viņš neapstājās pat likuma priekšā, lai apmierinātu savu nepiepildāmo dziņu.
Ernijs Galorāns bez mazākajiem sirdsapziņas pārmetumiem piesavinājās jebkuru svešu mašīnu, kas varēja viņam īslaicīgi sagādāt svētlaimi mežonīgā ātrumā traukties uz priekšu. Sī kaislība bija īpaša reliģija, ko Ernijs nekad neapgānīja ar zemiskiem mantkārīgiem motīviem.
Padzirdējis par kādu sevišķi ātru mašīnu, Ernijs bija gatavs traukties kaut vai līdz pasaules malai. Viņš nerimās, kamēr, neapsēdies pie stūres, pats nesaauga ar to tajā vienreizējā izjūtā, ko mūslaiku kentauriem sniedz līdz neprātam sublimēts ātrums.
No kāda profesionāla automobiļu zagļa uzzinājis, ka tieši tāda mašīna pašlaik atrodas Portvelkomā, Ernijs Galorāns nekavējoties devās uz turieni. Apmainījis ceļā trīs dažādus svešus automobiļus, pamezdams tos, kur pagadās, Ernijs beidzot sasniedza Portvelkomu un līdz ar to — savu traģisko galu.
No profesora Deinriža raksta «Ātruma mānija — tās pravieši un upuri»
ZIŅOJUMS
Rūpīgi pārmeklējuši automobili «Fords-Sāga-83», ko policijas tehniskā dienesta speciālā ūdenslīdēju komanda bija izcēlusi no Riovelkomas dzelmes, mēs atradām sekojošo:
1. Vīrieša liki.
2. Ūdens atliekas ar gļotu un izšķīdinātu ķīmisku vielu piejaukumu.
3. Dažus tehniskus papildinājumus mašīnas konstrukcijā, kuru dēļ to nevar uzskatīt par modeli «Fords-Sāga- 83», kā izriet no vecākā inspektora Koula ziņojuma, bet gan par ši modeļa individuālu modifikāciju.
Tehniski papildinājumi ir sekojoši:
a) mašīna apgādāta ar tanku motoru «Fords-83», kas atļauj attīstīt divreiz lielāku ātrumu, nekā paredzēts modelim «Fords-Sāga-83»;
b) mašīna apgādāta ar Haida kompresoru, kas ļauj tai uz gaisa spilvena nobraukt ap simts pēdu pat bez jebkāda ceļa;
c) mašīna apgādāta ar Larsena pārveidotāju, kas dzēš riepu pēdas;
d) mašīna apgādāta ar ultraīsviļņu diapazonā darbojošos uztvērēju-raidltāju (policijas rīcībā esošā uzlabotu modifikāciju), kas acīmredzot ticis izmantots komunikācijai ar citām personām;
e) mašīna apgādāta ar pretnoklauslšanās aparatūru (modelis «Donalds Kings-83»), kas rada vibrācijas trau- > cējumus klausītājiem caur mikrofonu, kā ari automātiski izdzēš magnetofona lentas ierakstus;
f) mašīna apgādāta ar speciālu ierīci starmešu pārslēgšanai uz infrasarkanu gaismu, kas kopā ar speciālu binokli ļāva mašīnas vadītājam orientēties pilnīgā tumsā, bet neļāva citām personām saredzēt tumsā mašīnu.
Automobiļu tehniskās apskates nodaļas priekšnieks Policijas tehniskā dienesta pulkvedis Ralfs Sonds-Melhiors
KRISTOFORS DEILIJS
Nākamajā dienā sēdēju viesnīcas «Pie Džeka Kreiļa» bārā, pūlēdamies sagremot pēdējos notikumus. Tie radīja tādas atraugas, ka, gribi vai negribi, nācās uzdzert virsū kaut ko stiprāku. Lai neiegūtu citu acīs alkoholiķa reputāciju, pieturējos pie profesora Latona ieteiktā kokteiļa, tomēr ļaudams konjakam spēcīgi dominēt par toniku «Kosmo-Kolo».
Ja es vairāk rūpētos par savu maku, laikam gan rīkotos otrādi, jo tonizējošais dzēriens tika piedāvāts pilnīgi par velti — reklāmas nolūkos. Uz katra galdiņa stāvēja vismaz dažas pudeles, izrotātas ar jaunām etiķetēm, — uz tām varēja apbrīnot Džeku, kas grasījās pazust seifā.
Negaidot blakus man izauga Mūns. Uzmetis nosodošu skatienu manai glāzei, viņš īsi noteica:
— Mums jāaprunājas.
Mēs izgājām cauri hallei, kurā nekas vairs neliecināja par neseno nacionālo humora nedēļu.
Mūns taisnā ceļā devās pie portjē, kuru nez kādēļ palūdza atnest uz istabu spogulī.
Kādu laiku sēdējām klusējot. Apsolītās sarunas vietā Mūns izklaidīgi šķirstīja bībeli «Sodomas un Gomoras» apvākā.
Beidzot apteksne atnesa spoguli. Izrādījās, ka tas, kas atrodams vannās istabā, Mūnu neapmierināja.
Es biju piegājis pie loga un garlaikoti vēroju ielu.
— Deilijl — saklausīju aiz sevis, Mūna dobjo balsi. — Apgriezieties, bet uz mani neskatieties! Raugieties vienīgi uz manas rokas attēlu spogulī. Ko es daru?
Izpildīdams viņa rīkojumu, apsviedos. Redzēju tikai roku, kas atkārtoti izdarīja apļveida kustību.
— Kā lai es zinu, ko jūs darāt? Varbūt tēlojat riteni? — es pajokoju un, pats saprazdams, cik pliekana izklausās mana asprātība, piebildu: — Ko jūs ņo manis īsti gribat?