— Ja jau uzturēšanās Portvelkomā tā ietekmējusi jūsu garīgās spējas, ieliešu jums tikpat kā ar karoti mutē… Paskatieties vēlreiz uz manu roku! Mēģiniet iztēloties, ka es stāvu pie seifa.
Sāku kaut ko nojaust.
— Jūs griežat seifa disku! — es priecīgs iesaucos.
— Pareizi! Bet ja nu šī vienkāršā spoguļa vietā būtu burvju spogulis?… Nedomājiet, ka visas šīs dienas cītīgi apmeklēju cirku, lai klausītos, kā Albiona kabatā ņaud iedomāts kaķis. Cirku apmeklēju, lai dabūtu apstiprinājumu kādam novērojumam.
— Un kas tas ir par novērojumu?
— Ka mēs visu šb laiku bijām ar aklumu sisti idioti,— Mūns ar gandarījumu pavēstīja. — Un tagad, Deilij, varat mierīgi izdzert līdz galam glāzi, ko jūs tik gādīgi paķērāt līdz no bāra. Tā droši vien ir trešā vai ceturtā? Un nesapņojiet, Deilij, ka jums izdevies mani apmānīt! Kā vīģes lapu izmantojot profesora Latona metodi, jūs īstenībā grēkojat pēc individuālas receptes — piecas sestdaļas konjaka, viena sestdaļa tonika.
Biju galīgi apjucis. Un te pēkšņi Mūns iegrūda man rokās bībeli spilgtajā apvākā.
Ik nakti, pārnākdams no cirka, viņš to nolika sev blakus uz naktsskapīša. Biju jau gandrīz samierinājies ar domām, ka viņš nolēmis mūsu detektīvaģentūras vietā atvērt pētījumu biroju, kas nodarbotos ar svēto rakstu iztulkošanu no mūslaiku kriminālistikas viedokļa.
Tāpēc jutos atvieglots, redzot, ka krāsainais apvāks ar grēcīgo pilsētu bojāejas skatiem devis patvērumu gluži citai grāmatai. Kādreiz pats to biju pārlapojis, gan negūdams no tās nekādas derīgas atziņas. Tagad atkal turēju rokā pazīstamā cirka iluzionista atmiņas, kurās autors ļāva publikai ieskatīties dažos viņa trikos.
— Te starp rindām var izlasīt tieši to, ko pamazām izlobīju no Den-Grab-Hisiba eksperimentiem, — Mūns klusi sacīja, it kā sarunātos pats ar sevi. — Ņernot talkā burvju spoguļus, iluzionists spēj radīt imažināru kustību. Tas ir, imažināru no skatītāju viedokļa, jo tā norisinās zināmā attālumā no vietas, kur, pēc skatītāju domām, stāv pats iluzionists. īstenībā tā ir reāla kustība, kas tiek veikta reālajā vietā, kurā viņš reāli atrodas. Visu šo norisi burvju spoguļi projicē uz to vietu, kur viņš it kā neatrodas …
Es pielēcu kājās, apgāzdams glāzi ar modificēto profesora Latona kokteili.
— Zvēru pie Džekal Tas ir tikpat vienkārši kā Kolumba ola! Pats taču pavisam nesen redzēju! Un tomēr neredzēju nekā! Aklajam ļauj aptaustīt skapja durvis, apgalvojot, ka viņa priekšā īstās durvis … Bet patiesībā … Patiesībā seifu atver nevis neredzama maģiska roka, bet blakus stāvošais Den-Grab-Hisibs!
— Lieliski! — Mūns norūca. — Jūs pamazām progresējat. Bet tagad mainīsimies vietām. Stāviet blakus spogulim! Pamēģiniet pēc iespējas precīzāk atcerēties žestu, kādu Den-Grab-Hisibs izdarīja tieši tajā mirklī, kad sarkanie dūmi ietina viņa asistenti! Atdariniet to!
Mani it kā ķēra spožs zibens, jutos kā pacients, kuram pēc sekmīgas acu operācijas pirmo reizi noņemts apsējs — gaisma gandrīz vai apžilbināja.
Acumirklī atminējos un precīzi nokopēju Den-Grab- Hisiba kustību. Tieši tā, stāvēdams trīsdesmit soļus no savas asistentes skatuves malā, publikai seju pievērsis, viņš paklanījās. Paklanījās, par sekundes tiesu aizsteigdamies priekšā aplausiem, ar kuriem skatītāji apsveica brīnumu, — asistente, kura nupat bija gulējusi lejā, pēkšņi pazuda, lai, sarkanajam mākonim gaistot, karātos gaisā pie pašiem griestiem. Tieši tā viņš maģiskam žestam izstiepto roku palocīdamies nolaida lejā.
Kamēr stāvēju pretī spogulim, Mūns nofotografēja manu atspulgu.
— Tagad paskatieties pats, — viņš uzaicināja, izvilkdams no momentuzņēmuma fotoaparāta «Rapīds-Moments- 83» jau gatavo valgano attēlu.
Es to apskatīju. Mūns tīši bija uzņēmis tā, lai mana galva paliktu ārpus fokusa. Tāpēc bez sevišķas fantāzijas varēju iztēloties savā vietā Den-Grab-Hisibu. Iztēlojos un gandrīz vai nobijos.
Skatoties uz labās rokas īkšķi, rādītāju un vidējo pirkstu, saliktiem kopā «maģiskā žestā», labs novērotājs nojaustu, ka pirksti kaut ko tur. Un nu, zinot, ka Den-Grab- Hisibs stāvējis blakus asistentei, nevis citā vietā, kā licies notikuma aculieciniekiem, bija ari skaidrs, ko viņš turējis — adatu ar indi. Tieši manis atdarinātais žests fiksēja mirkli, kad nāvējošā adata, nevienam nemanot, iedzēlās letarģiskā miegā iegrimušajā sievietē.
Tas šķita briesmīgi, šaušalīgi… Un reizē neticami vienkārši. Varbūt tieši vienkāršības dēļ nevienam tas neienāca prātā.
Satraukts mēģināju atslābināt nervus runājot, un, tā kā Mūns cieta klusu, pilnīgi nodevies cigāra kūpināšanai, mana runa izvērtās monologā. Reizēm starp frāzēm trūka cieša sakara, dažkārt kāds teikums palika pusceļā, tomēr gan mani pašu, gan arī Mūnu tas pilnīgi apmierināja.
— … organizē dzelzceļu avārijas … sprādzienu Merio- nas stacijā… liek savai palīdzei piezvanīt uz Fostorijas staciju … paziņot dežurantam, it kā ceļa posms mīnēts… savu palīdzi viņš izmanto arī kā asistenti savos iluzionista eksperimentos … ērti un neuzkrītoši… viņas balsi nejauši pieraksta magnetofona lentā … Den-Grab-Hisibs uzzina par to caur televīziju tieši pirms savas uzstāšanās magu kongresā … Viņam nav citas izejas kā nekavējoties nogalināt viņu … jo vairāk tāpēc, ka situācija reti izdevīga … turpat atrodas Džeks, ko Den-Grab-Hisibs droši vien pazinis tāpat kā Elvīra … nogalinājis savu asistenti, viņš norauj Džekam lieko bārdu… mērķis skaidrs — novērst aizdomas uz Džeku.
Bet kāpēc Den-Grab-Hisibam katrā ziņā vajadzēja nogalināt savu palīdzi?… Baidījās, ka viņa to nodos?… Arī tas … Tieši tobrīd vismazākais risks būtu nepieļaujams. Kāpēc? … Varbūt tāpēc, ka tika plānota kāda sevišķa operācija… Tāda patiešām ap to laiku jau bija sagatavota … «Zelta ekspreša» aplaupīšana!