Un tālāk? … Den-Grab-Hisibs pazūd … Pazūd tieši tai laikā, kad vecākais inspektors Kouls vēro pa logu viņa balto mašīnu … Ieraudzījis tumšajā pagalmā cilvēku, kas apsēdās pie stūres, Kouls, protams, bija pārliecībā, ka tas ir Den-Grab-Hisibs… Bet tas jau bija projām… Aizbēga tādā skubā, ka cirkā atstāja visu savu burvja aparatūru kopā ar zodiaka zīmēm izšūto fraku un turbānu.
Maz cerību, ka Den-Grab-Hisibu izdosies atrast. Viņš nav nekāds Džeks Kreilis, kurš te pazūd, te atkal parādās. Parādās tieši tad, kad tas ir izdevīgi «Universālajai panorāmai» … Sniedz noslēpumainu interviju Elvīrai, kas ir tieši profesora Latona interesēs… Nomasķējas par Roberto Mauritāno tieši tad, kad profesors uzņēmies dziedātāja turnejas propagandēšanu …
Kā lai atrod Den-Grab-Hisibu? … Palīdzēt var vienīgi brīnums… Zēl, ka gaišredzīgas vīzijas apmeklē manu Minervu tikai tad, kad viņa nejauši uzduras Džekam. Kas attiecas uz telepātiju, tad to viņa demonstrē tikai gadījumos, kad nodevusi mazgāšanā manas kaklasaites!
Vārdu sakot, murmināju juku jukām visādus minējumus, hipotēzes un faktus, nemaz necenzdamies un nespēdams atrast loģiski pamatotu kopsakarību. Taču, nedzirdēdams no Mūna neviena iebilduma, paliku tajā pārliecībā, ka viņš man visumā piekrīt…
Vienīgi mana pēdējā piezīme par Minervas telepātiju lika viņam pārtraukt klusēšanu.
— Mūsu laikos telepātija nav iespējama bez televīzijas! — viņš kā orākuls paziņoja, izmezdams līdz galam nenopīpēto, vēl kūpošo cigāru pa logu.
— Ei jūs, nolādētie jokdari! — no lejas atskanēja nikns kliedziens. — Vai jūs nezināt, ka nolādētā nedēļa jau beigusies! Jūs izdedzinājāt manu platmali!
Nelikdamies zinis par šo sašutuma izpausmi, Mūns vienā mierā turpināja:
— Bet eksistē vēl kaut kas, ko televīzija nav sev pakļāvusi. Tā ir oža! Piemēram, suņa oža! Ja es paņemšu kaķēnu un iebāzīšu savā kabatā, no tās atskanēs ņaudēšana, kas nebūs sliktāka par Albiona imitāciju. Bet, ja es paņemšu kādu suni, ko es dabūšu? Den-Grab-Hisibu ar visiem viņa salaupītajiem miljoniem. Suns ir tā burvju atslēga, tas «Sezams», kas atvērs mūsdienu Āli-Babas un viņa laupītāju alu … Starp citu, kā jūs domājat, Deilij, — vai man nevajadzētu atbildēt uz Kārla Ebota rakstu, kurā viņš jūsu sievai par labu salīdzina to ar kompjūteru «Krimināls-Universāls», atbildēt ar pretrakstu «Suns un ultramoderna tehnika — vai viņi papildina viens otru vai savstarpēji izslēdz?».
Tāda, lūk", ir šī kriminālistikas vēsturē visoriģinālākā un visģeniālākā ideja, kura nobrieda Mūna smadzenēs^ kamēr viņš, sēdēdams Portvelkomas cirka centrālajā ložā, bija vērojis dresētos mērkaķus.
Kā jau īstām arēnas zyaigznēm, šiem četrkājainajiem artistiem savas virtuozitātes akcentēšanai bija nepieciešams partera klauns. So lomu pildīja kuce ar iesauku «Muļķīte». Mērkaķi rāpās tai uz muguras, lai demonstrētu augstu jāšanas skolu, leca tai pāri, lai izrādītu savu akro- bātisko prasmi, vai vienkārši raustīja aiz astes, lai pasmī- dinātu publiku.
Mūns noskaidroja, ka pirms savas nožēlojamās cirka karjeras «Muļķīte» ietilpusi policijas speciālajā netehnisko pēdu dzinēju nodaļā. Šī vienība tika likvidēta kā novecojusi un tātad lieka, «Kriminālam-Universālam» stājoties ierindā.
Un tā nu pienāca vēsturiskā diena. Reizē bēdīga un priecīga, Bēdīga mērkaķiem, kuri, zaudējuši īpaši šim nolūkam kalpojušo objektu, tagad bija spiesti raustīt aiz astes cits citu. Priecīga «Muļķītei», kas beidzot varēja pierādīt, ka ir noderīga ne tikai partera klauna amatam vien.
Mūns deva tai paostīt Den-Grab-Hisiba zodiaka zīmēm izšūto fraku. Suns nepacietīgi uzņēma pēdas un, raudams sev līdzi Mūnu, kas turēja pavadu, pēc vairākiem incidentiem (sekošanas drudzī «Muļķīte» vairākkārt dzīrās šķērsot ielu, sarkanajam signālam degot) galu galā aizveda mūs…
Ne jau Ali-Babas alā.
Visparastākajā dzelzceļa stacijā ar uzgaidāmām telpām pirmās un otrās klases pasažieriem, kā arī peronu, kur nojume pasargāja trešās klases pasažierus no lietus.
Tā bija izcila veiksme. Proti, mēs tagad noteikti zinājām, ka Den-Grab-Hisibs bēgšanai izmantojis vilcienu. Ja nu vēl kāds kasieris atcerētos viņu, kā arī staciju, līdz kurai izsniegta biļete, tas ievērojami atvieglotu turpmāko meklēšanu.
Taču Portvelkomas stacijā diemžēl dzīvu kasieru vairs nebija. Tos, tāpat kā policijas suņus, bija izspiedusi modernā tehnika. Bet biļešu automāti, lai gan darbojās bez kļūmēm, tomēr nevarēja mums pastāstīt, uz kurieni devies Den-Grab-Hisibs.
Veselu dienu Mūns izcīnīja smagu dvēseles cīņu. Es jau nomanīju, ka viņš, domādams par matu ķemmēm ar raidītājiem, portfeļiem ar raidītājiem, mašīnu virsmām ar gaismojošu infrasarkano vielu, radiācijas lokatoriem, portfeļiem ar pretnoklausīšanās aparatūru, sāk justies kā trako namā aiz pārpratuma iekļuvis normāls cilvēks. Bet, lai cik lielu antipātiju viņš juta pret tehniskiem līdzekļiem', galu galā nācās kaut vai daļēji piekāpties.
Sī gudrā kompromisa iznākumā radās ģeniāla operācija ar nosacītu kodētu nosaukumu «Suns helikopterā».
Tas maksāja diezgan brangu summu, ko Mūns izlika no savas kabatas. Varētu gluži bez maksas izmantot «Universālās panorāmas» helikopteru, bet Mūnam tāda iespēja likās pretīga..
Sākumam izvēlējāmies vienu no Den-Grab-Hisiba iespējamiem pārvietošanās variantiem. Maršrutā ietilpa ap simts staciju trijos virzienos no Portvelkomas.
Par pilotu mums trāpījās simpātisks un visai prātīgs puisis, kas agrāk strādājis topogrāfijas ekspedīcijā. Uz zemes viņam patika uzturēties daudz vairāk nekā gaisā, bet no visām vietām uz zemes viņš savukārt deva priekšroku bufetēm.