Taču daudzējādā ziņā šī te bija stipri atšķirīga. Gar sienām virknējās fantastiski paneļi ar ekrāniem, aparatūru, svirām un pogām.
Un šīs pārsteidzošās tehnikas vidū stāvēja vienkāršs rakstāmgalds ar vienkāršu rakstāmmašīnu, pie kurās, muguru mums pagriezis, sēdēja kāds cilvēks.
Rakstītājs bija tā nogrimis darbā, ka nepamanīja mūs. Pēc pirkstiem, kas raiti skrēja pār taustiņiem, pēc piešķiebtās' galvās, pēc izspūrušajiem matiem tūdaļ varēja noģist, ka viņu pārņēmis drudzis, ko mākslai tuvi ļaudis sauc par iedvesmu.
Viņš apgriezās tikai tad, kad piegājām gluži klāt.
Tas bija Den-Grab-Hisibs.
— Nekustēties! Rokas augšā! — stulbi noskaldīju frāzi, bez kuras neiztiek neviens kriminālromāns, slikts vai labs.
Den-Grab-Hisibs kā bez dzīvības pacēla ļenganās rokas. Pie tam nepaskatījās uz mums, bet apjukumā pārlaida acis ekrānļem, mehānismiem, it kā mēs atrastos kaut kur tur, nevis tepat blakus. Beidzot viņa skatiens atrāvās no aparatūras^ paneļiem un apstājās pie mums. Pār sēju pārskrēja trīsas.
Tajā" pašā brīdī viņš pazuda.
— Maģiskie spoguļi! — Mūns iesaucās. — Ātrāk uz liftu! ; v ^
Mes skrējām. Tuvuma varēja sadzirdēt tādus kā soļus, biezajā paklājā grimstošus, neredzamas būtnes soļus.
Ja es nezinātu, ka tas viss ir optisks māns, droši vien ticētu, ka pa paklāju skrien vēja pūsma.
Kad mums šķita, ka spoks jau atrodas tuvu liftam, Mūns uz labu laimi izšāva un tūdaļ izbīlī iekliedzās.
Starp viņu un mani, gluži citā vietā, nekā gaidījām, stāvēja Den-Grab-Hisibs.
Mūns instinktīvi pagriezās un pārsteigumā gandrīz izlaida pistoli no rokas. Es tikpat instinktīvi metos pie Den- Grab-Hisiba.
Tikai vēlāk sapratu, ka tieši to viņš bija gribējis. Mūsu īslaicīgais apjukums palīdzēja viņam īstenot savu nodomu.
Kad pieskrēju klāt, viņš, burtiski, izkusa man starp pirkstiem. Brīdi vēlāk dzirdēju klusu šalkoņu, kas ātri attālinājās. Sajā mirklī manī norisinājās kaut kas tāds, ko nekad nebūtu uzskatījis par iespējamu — ārkārtējais sasprindzinājums it kā apveltīja mani ar mistisku gaišredzību, un es atcerējos koncerthallē notikušās slepkavības vissīkākās detaļas. Sekundes daļā atsaucis atmiņā, kur toreiz atradās slepkava un viņa asistente, it kā paša acīm skatīju citiem neredzamus, noteiktā leņķī nostādītus burvju spoguļus. Un tajā pašā sekundes daļā, aptuveni aprēķinājis leņķi, izšāvu uz labu laimi.
No tās puses, kur aizlidoja lode, atskanēja vaids. Izšaut otrreiz vairs nepaguvu. Līdz manai apdullušajai apziņai nonāca divas tik tikko sadzirdamas spokainas skaņas. Dzirde tās gandrīz neuztvēra, drīzāk intuitīvi nopratu — spoks atvēris liftu, un tagad tas kopā ar viņu slīd uz augšu.
Den-Grab-Hisibs aizbēdzis.
Sekoja bezgalīgi garas drūmas stundas, ko pavadījām, apcerēdami mūsu traģiskās izredzes. Kas notiks, ja Den- Grab-Hisibs nošāvis suni — vienīgo dzīvo lokatoru, ar kura palīdzību mūs var atrast? Kāds liktenis mūs sagaida, ja viņš atgriezīsies atpakaļ, šoreiz labi sagatavots cīņai, kopā ar saviem rīkļurāvējiem? Un ja arī neatgadīsies visļaunākais, kā mums pašiem izkļūt no raķešu šahtas?
Vai vērts maz pieminēt, ka pirmo pusstundu pavadījām, nesekmīgi spiezdami lifta izsaukuma pogu? Vēlāk, jau mazliet apraduši ar savu bezcerīgo stāvokli, ņēmāmies izpētīt mūslaiku Ali-Babas alu.
Visus atradumus grūti uzskaitīt. Lielajā zālē uzgājām valsts dzelzceļu satiksmes shēmu, un drīz vien apjautām, ko nozīmē ar sarkanām spuldzītēm apgaismojamie punkti.
Katrā no šīm vietām bija norisinājusies kāda no daudzajām avārijām, kas izraisīja tādu paniku dzelzceļa līniju īpašnieku aprindās, policijā un iedzīvotājos.
Tāpat atradām plastiskā materiālā atveidotu nelielu apvidus modeli, pēc kura noziedznieki- acīmredzot jau iepriekš jo smalki izpētījuši vietu, kur vēlāk notika vilciena aplaupīšana. Tūkstoškārt samazinātais «Zelta ekspresis» izrādījās īsts brīnums. Miniatūrajā modelī bija atveidotas visas oriģināla tehniskās modifikācijas, ieskaitot Haida kompresoru.
Tāpat mēs uzgājām arī kaseti ar lentes kopiju, kurā bija imitēti pretim braucošā vilciena dārdi.
Viens atradums mums bija jo sevišķi veiksmīgs. Kādā telpā stāvēja vairāki lieli seifi «Garants-Titāns-83». Lai kādu no tiem attaisītu, vajadzēja griezt disku un izveidot noteiktu burtu kombināciju.
Mēs ar Mūnu sākām uzjautrināties, minot dažādus vārdus, kas šai gadījumā varētu noderēt par maģisko formulu «Sezam, atveries!». Tas viss norisinājās tajā lūzuma brīdī, kad pēc lielām bailēm uznāk histēriska jautrība.
Pēc piektās kombinācijas, es, it kā ironizēdams par Džeka tik pēkšņi pārtrūkušo epopeju, uzgriezu «Džeks Kreilis». Un seifs padevīgi atvērās! Arī pārējie seifi atsaucās uz šo kombināciju.
Tajos līdz pat griestiem blāvi spīguļoja zelta stieņi. Metāla kasetēs gluži neskarti glābājās Apvienoto maiņas kasu vērtspapīri, greznos safjāna futrāļos — «Zelta ekspreša» pasažieru dārglietas, tai skaitā arī Kac-Astoras kundzes slavenā pērļu virtene.
Pēdējais un, liekas, vispārsteidzošākais atradums ļāva daļēji nojaust, kādēļ mums izdevās tik viegli iekļūt šajā gluži nepieejamā slēptuvē.
Galda atvilktnē uzdūrāmies pabiezam manuskriptam ar nosaukumu «Kāda ģeniāla cilvēka memuāri». Rakstāmmašīnā bija palikusi lappuse — pēdējā no daudzām. Liktenīga ironija — tieši šodien Den-Grab-Hisibs bija pabeidzis literāro darbu, pie kura, kā vēlāk sapratām, bija strādājis ar neparastu iedvesmu.