Memuāru lasīšana aizņēma pāris stundu. Sasprindzinājums pa to laiku atslāba. Sākām domāt par neatliekamām vajadzībām. Apmazgājām savas skrambas un noslēpām zem mājas aptieciņā atrastā leikoplasta, pēc tam pamatīgi ieturējāmies. Divos milzīgos ledusskapjos bija uzkrāts tāds pārtikas daudzums, ka tās pietiktu mēnešiem ilgam aplenkumam.
Aiz gara laika es nodevos aparatūras pētīšanai, mēģinādams izprast, kādam nolūkam kalpo viens vai otrs tehnikas brīnums.
Nejauši piedūros kādai sarkanai podziņai, tik tikko manāmai simtiem taustiņu un sviru mudžeklī. Poga iespiedās. Satrūcies mēģināju atgriezt to izejas pozīcijā, bet tas nekādi neizdevās.
Mūns pārmetoši pašūpoja galvu.
— Jūs itin viegli varējāt mūs aizlaist uz viņpasauli. Ļoti lūdzu, ja jums dzīvība dārga, atstājiet šo tehniku mierā!
Vēlāk izrādījās, ka manai vieglprātīgajai rīcībai bijušas negaidītas, jo svarīgas sekas. Sarkanā podziņa iedarbināja infrasarkano bāku, kas raidīja tumsā orientācijas staru.
Citiem tas paliktu neredzams, toties to uztvēra kāds «Universālās panorāmas» operators, kura kamera, tumsai iestājoties, automātiski bija pārslēgusies uz infrasarkano filmēšanu.
Vēl neko nenojauzdami, dabūjām krietni satrūkties, kad no sienas panelī iemontētā skaļruņa atskanēja vairākkārt pastiprināta helikopteru rūkoņa, un pār vienu no daudzajiem ekrāniem pārslīdēja zaļas ēnas.
Vēlāk, kad raķešu šahtu pārmeklēja policijas tehniskā dienesta īpaša komisija, noskaidrojās, ka tieši Mūna antipātijas pret tehnikas progresu pasargājušas mūs no drošas bojāejas.
Den-Grab-Hisiba patvērumu apsargāja ierīce, kas uztvēra krietnā attālumā ikvienu troksni, it īpaši automobilim un helikopteram raksturīgās skaņas. Ar šo ierīci savienotais radars uzskatāmi fiksēja jebkuru trīssimt soļu rādiusā nokļuvušo objektu.
Ja mēs ar Mūnu būtu atlidojuši vai atbraukuši ar mašīnu, nekas nebūtu paglābis mūs no nāves. Bet, sadzirdējis skaļrunī suņa rējienus, varbūt arī ieraudzījis uz ekrāna viena četrkājaina un divu streipuļojošu divkājainu apveidus, Den-Grab-Hisibs noturēja mūs par piedzērušiem fermeriem, kuri, knapi turēdamies kājās, meklē savas mājas.
Iespējams, ka, riešanas maldināts, viņš pat na,v palūkojies ekrānā. It īpaši tādā atbildīgā radošā brīdī, kad viņa memuāri tuvojās laimīgam noslēgumam.
Visu to sapratām pēc laba laika. Tobrīd, sadzirdējuši helikopterus, nešaubījāmies, ka atgriežas Den-Grab-Hisibs ar saviem rokaspuišiem.
Meklēdami kādu puslīdz drošu patvērumu, no kurienes ērtāk atšaudīties, atdūrāmies pret cieši aizdarītām biezām bruņu durvīm. Kad tās beidzot ar mokām dabūjām va}ā, Mūna kabatas luktura gaismā ieraudzījām apaļu, gluži tukšu betonētu telpu, no kuras uzvēdīja kapa mitrums.
Pacēlu galvu. Augstu gaisā spīguļoja zvaigznes. Mēs bijām nokļuvuši raķešu šahtā. Pēkšņi satrūkos: gar sienu lejup slīdēja tāda kā pārdabiski gara čūska.
Varat iedomāties manu atvieglojumu, kad sapratu savus maldus. Čūskas tievo ķermeni veidoja no augšas nolaista trose, tās resno galu — trosē iesietā Elvīra.
Lai gan šis neērtais pārvietošanās veids bija stipri kaitējis viņas parasti tik elegantajam tērpam, Elvīra, nelikdamās zinis par savu izskatu, nolēca uz betona grīdas un nekavējoties iedarbināja jostai piestiprināto automātisko kameru.
Nez kādēļ iztēlojos, ko izjūt skatītāji, redzēdami uz ekrāna vājo kabatas spuldzes uguntiņu, kas mirgoja Mūna rokā, mūsu kolosālās ēnas uz šahtas sienas un mūs pašus, kuri izskatījās pēc rēgiem.
Tikai pēc tam Elvīra uz brīdi pārtrauca pārraidi un sažņaudza mani savos apkampienos.
— Krist! Sī ir pati ievērojamākā diena manā-mūžā! Lai tikai profesors Latons pamēģina stāties ceļā manām iecerēm! Tagad viņš būs spiests piekāpties! — viņa klaigāja, mežonīgi skūpstīdama mani. — Kā es priecājos, ka tu esi dzīvs!… Policija ir augšā!… Cik vienreizējs nobeigums Džeka Kreiļa piedzīvojumiem!
Degdami nepacietībā izkļūt ātrāk no pazemes, mēs gribot negribot izmantojām trosi kā vienīgo mūsu rīcībā esošo pārvietošanās iespēju. .
Varu jums teikt tikai vienu — mokpilnā dzīšanās pakaļ sunim pāri grāvjiem, dzīvžogiem un citiem tumsā neredzamiem šķēršļiem izlikās tikai tāds nieks salīdzinājumā ar šo akrobātisko veikumu.
Augšā mūs sagaidīja uzticamā «Muļķīte», kā arī ar helikopteru atlidojušais policijas tehniskā dienesta speciājists. Apbruņojies ar mazgabarīta portatīvu lāzera griežņi," viņš elsdams un pūzdams ņēmās ap liftu.
Kad metāla durvis atsprāga vaļā, mēs aci pret aci sadūrāmies ar Den-Grab-Hisibu.
Viņš stāvēja piespiedies pie sienas gluži kā dzīvs, patiesībā jau sen miris.
Viņam, manas lodes nāvīgi ievainotam, vēl bija izdevies ielēkt liftā un pat nospiest pogu. To pašu, kuras darbību viņš bija paralizējis, nāves brīdī uzkrizdams tai virsū ar visu ķermeņa svaru.
Diemžēl tuvumā nebija neviena burvju spoguļa, lai radītu šī maģijas virtuoza cienīgu efektu — ilūziju, ka lifts ir tukšs, bet viņš pats stāv labā gabalā no tā, nevērīgā pozā atslējies pret policijas helikoptera bortu.
VIZĪTE LASKARIOTASĀ
Laskariotasas pilsētiņu apdzīvoja vai vienīgi pensionāri. Viņu galvenais iztikas avots bija tūristi, kurus pievilka par šo vietu plaši izplatītie raibumraibie nostāsti.
Jūras līcī no krasta labi saskatāmā salā pacēlās drūma izskata apaļa piecstāvu ēka ar restotiem logiem. Bijušais cietoksnis Santreņtīns, pēc pirmā pasaules kara pārvērsts spaidu darba cietumā, pirms vairākiem gadiem kļuvis bēdīgi slavens ar ieslodzīto nemieriem. Par pašu dumpi maz kas ticis zināms plašākām aprindām, vēl mazāk par tā apspiešanu, kas prasīja ap simts ieslodzīto dzīvību. Tālāko novadu iedzīvotāji informāciju par šiem notikumiem smēlās no visfantastiskākajām baumām.