Saskaņā ar šīm baumām sacelšanās vispār nemaz neesot likvidēta. Zinātāji mācēja stāstīt pilnīgi pretējo. Proti, cietumnieki, kuru rokās krituši apsardzes ložmetēji, atvairījuši visus uzbrukumus, sagādājot sardzes vīriem smagus zaudējumus. Pēc tam viņi aizmīnējuši ūdeņus ap salu ar vecā cietokšņa artilērijas pagrabos atrastajām mīnām.
Sabumbot dumpiniekus no gaisa arī neesot bijis iespējams, jo viņi paturējuši kā ķīlniekus ne tikai cietuma priekšnieku ar ģimeni, bet arī kādu tieslietu ministrijas augsti stāvošu darbinieku, kas bija ieradies revidēt tieši pirms nemiefļi izcelšanās.
Tādējādi Santrentīns, apaugdams leģendām, ar laiku pārvērtās čukstus pieminētā pirātu republikā, kurā notiekot vismežonīgākās izdarības.
Šīs karātuvu eksotikas atvilinātie tūristi, ieradušies Laskariotasā, par savu naudiņu guva šo nostāstu pilnīgu apstiprinājumu. Saulainā laikā ar tālskati varēja saredzēt restotajos logos, dažkārt pat uz jumta alu laikmeta cilvēkiem līdzīgas atbaidošas būtnes. Gluži kailajiem, ar matiem visnotaļ apaugušajiem Santrentīna iemītniekiem pietrūka vienīgi melnā karoga ar galvaskausu un sakrustotiem kauliem, lai pilnībā līdzinātos sen izmirušajiem asinskārajiem jūras laupītājiem.
Tūristi aizbrauca gaužām apmierināti, gatavi savukārt ieteikt draugiem un paziņām apmeklēt Laskariotasu. Kur vēl var gūt tik stiprus, nervus kutinošus iespaidus, turklāt bez mazākā riska? No vienas puses, skatoties uz attālo fortu, aiz kura mūriem katordznieki sarīko nez kādas orģijas, sajūti tādas dievīgas šausmas, ka šermuļi skrien pār kauliem. No otras puses, vietējie iedzīvotāji apzvēr, ka dumpīgie cietumnieki nekad nekāpjot krastā un pienācīgā distancē esot pilnīgi nekaitīgi.
Tūristiem nebija ne jausmas, ka baumas par pirātu republiku izplata paši pensionāri, kuru galvenais iztikas avots — izdot iebraucējiem istabas un pārdot krāsainus foto. Šīs bildītes attēloja drūmo cietoksni un piecas mīlīgas pusaudzes — par ķīlnieku saņemtā cietuma priekšnieka meitas, kuras nu padotas — ak, kādas šausmas! — sadistisko katordznieku visnešpetnākajām iegribām.
Patiesībā Santrentinā jau sen vairs neuzturējās ne bijušais cietuma priekšnieks (starp citu, bezbērnu atraitnis), nedz bijušie cietumnieki.
Pēc dumpja asiņainās apspiešanas cietums tika pārcelts uz citu vietu. Likteņa ziņā pamestajā fortā bija atradusi patvērumu hipiju komūna, kuras locekļi sarāvuši saites ar moderno civilizāciju. Krastā viņi patiešām nekad nerādījās — pārtiku viņiem no jūras puses piegādāja kāda komūnas biedra motorjahta. Pārliecināti, ka apģērbs ir civilizācijas lāsts, viņi kultivēja plikumu — gan tikai siltajā laikā.
Kad Mūns un Deilijs ieradās miegainajā pilsētiņā, tūristu sezona jau bija galā. Neviens nelūkoja iestāstīt viņiem ne pašu pasaciņu, ne tās komerciālo pielikumu — par nezvēru upuriem kļuvušo mazgadīgo meiteņu attēlus. Vecais krājums bija veiksmīgi izpārdots, pie jaunā.— nākamajai tūristu sezonai domātā vietējais fotogrāfs nebija vēl ķēries.
Laskariotasā ikviens iemītnieks pazina pārējos. Apvaicājušies pie vecenītes izbalējušos džinsos un biezā svīterī, kura rakņājās sakņu dārziņā, vini saņēma izsmeļošu atbildi:
— Jūs meklējat Redžinaldu Smica kungu, vai ne? Mēs viņu saucam par Bruņurupuču Smicu. Vai redzat zaļo mājiņu pašā jūras krastā? Tur viņš dzīvo.
— Bruņurupuču Smies? — pārvaicāja Deilijs. — Diez vai tas būs īstais?
Šaubas likās pilnīgi pamatotas. Kādreizējam slavenajam kramplauzim Redžam Mūķīzerim, ko noziedznieku pasaules veterāni vēl tagad reizumis pieminēja ar cieņu, likās, nevarēja būt nekas kopīgs ar bruņurupučiem.
— Nejauciet man galvul — vecenīte sirdīgi noslaucīja džinsos ar trekno melnzemi apķepušo roku. — Nezinu, kāds Smies jums īsteni vajadzīgs, bet Laskariotasā dzīvo tikai viens vienīgs.
Mūns un Deilijs devās norādītajā virzienā. Zaļo māju ietvēra plašs dārzs, ko no ielas norobežoja zaļš žogs. Atvēruši vārtiņus, viņi uzreiz noģida, kur cēlusies saimnieka iesauka.
Visu platību aizņēma daždažāda izmēra bruņurupuči — no liliputēna plaukstas lielumā līdz trijpēdu gariem milzeņiem. Viņu valstība iesniedzās pat jūrā — tur, stiepļu pinuma iežogoti, ūdenī vīdēja pelēcīgi bluķi. Viens no tiem iznira, lai paelpotu gaisu. Tas bija jūras bruņurupucis, uz kura muguras varētu novietot klavieres.
— Vai viņi nekož? — piesardzīgi vaicāja Mūns.
— Velns viņus sazin, — nedroši atbildēja Deilijs.
Uzmanīgi laipodami starp rāpojošiem vai saulgozī nekustīgi guļošajiem dzīvniekiem, viņi sasniedza zaļās mājiņas lieveni. Pie sliekšņa mētājās netīrs, māla pikām aplipis rupjas ādas kājslauķis. Kad viņi jau grasījās notīrīt apavus, spēji atsprāga vaļā durvis.
— Dieva dēļ! Tas ir viens no manas kolekcijas retākajiem eksemplāriem! — drebelīgi vecīgā balsī brīdināja saimnieks. Ar pūlēm noliecies, viņš notrausa mālus no kājslauķa, kas, izrādījās, bija bruņurupucis, plakans kā pankūka. s
— Agosto mīl siltumu, — saimnieks paskaidroja, aiz- nesdams bruņurupuci nostāk no mājas. — Tālab par visu vārīti grib ielīst istabā. Es viņu nelaižu, jo centrālapkure ir kaitīga viņa veselībai. Tā nu viņš nemitīgi tup pie durvīm. Bet dubļos viņš izvārtījies tīšām, lai spītētu man. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik viltīgi ir šie… — un viņš bez stomīšanās nobēra sava vērtīgā kājslauķa sarežģīto latīnisko nosaukumu. — Lai atriebtos man par to, ka nelaižu iekšā, viņš naktīs dauzās pie durvīm. Pie tam jūt, vai es guļu vai ne. Tikko esmu iemidzis, tā sākas bombardēšana. Un zināt, kas ir viskuriozākais? — kolekcijas lepnā īpašnieka grumbainajā sejā iezīmējās neviltota sajūsma. — Viņš pat citus bruņurupučus iemācījis krist man uz nerviem. Kad man gadās kāds jauns'mīlulis, viņš ar saviem sugas brāļiem ņemas to visādi tiranizēt. Jau nolēmu pārdot, velns viņu rāvis, bet žēl, — kā nekā visā valstī īr tikai trīs tādi eksemplāri…