Tieši tad iepazinos ar Džeku, ar neatkārtojamo Džeku Kreili! Ziniet, viņš bija mans talantīgākais skolnieks! Un arī es pats, nojauzdams viņa neparasto apdāvinātību, nežēloju pūles.
Priekšnieks mums bija meties uz audzināšanu — ierīkoja cietumā darbnīcu nelielu portatīvo naudas skapju izgatavošanai. Cerēja, ka tādā veidā iepotēs mums citādu attieksmi pret seifiem — tie, tā sakot, nav domāti izlaupīšanai, bet jūsu godīgi nopelnītās naudas glabāšanai…
Džekam šī priekšnieka kaprīze deva daudz laba. Darbnīcu vadīja vecākais uzraugs, liels sievišķu cienītājs. īpaši viņam ataicināja bijušās draugaļas, un, kamēr viņš ar tām izklaidējās krastā, mēs abi ar viņa atļauju nostrādājām darbnīcā «virsstundas». Tur tad arī, izmantojot šim nolūkam mūsu saražotos seifus, iemācīju Džekam vienu otru aroda noslēpumu. Džekam nevajadzēja rādīt divreiz, tūlīt saprata, kas un kā, gandrīz vai mani pārsmēja… Zvaigzne! Un, ja padomā, cik bēdīgu galu viņš ņēma! Visu aizmirsts, bez graša kabatā.
— Bez graša? — Deilijs viņu neticīgi pārtrauca. — Pietiktu ar «Indijas briljantu» vien, lai nodrošinātu sev bezrūpīgu nākotni.
— Krāpšana! Vistīrākā krāpšana! — saimniekam paspruka sīki smiekliņi. — Kinoaktrise, kura bija saņēmusi šo gredzenu kā kompensāciju pēc laulības šķiršanas ar Indijas princi, piemānīja gan apdrošināšanas sabiedrību, gan netieši Džeku. Briljants, kuru Džeks nozaga ar tādām grūtībām un risku, izrādījās viltojums — īsto šī padauza bija pirms tam slepus pārdevusi!… Sī blēdība tā satrieca Džeku, ka viņš pēc tam vairs nespēja atgūt veco formu. Pameta novārtā savu amatu, iesāka dzert.
Vēl kādu laiku viņam atkrita pa artavai no vecā blēža, kā viņu tur sauca … Atcerējos, no Elisona … Ziniet, seifi «Garants». Elisons noslēdza ar Džeku džentlmenisku līgumu. Džeks apņēmās neuzlauzt šīs firmas seifus, par ko savukārt saņēma nelielus atskaitījumus no katra pārdotā seifa.
Bet pagājušajā gadā Elisons uzsāka to savu spekulāciju ar Haida kompresoru un gandrīz nonāca tuvu bankrotam. Arī naudas skapjus ne visai pirka. Un tad šis vecais krāpnieks reklāmas nolūkos piedāvāja Džekam kādu netīru lietiņu — uzlauzt viņa kantorī kādas citas firmas seifu, turklāt radīt iespaidu, ka ar firmas «Garants» seifu Džeks nav ticis galā.
— Vai Džeks tam piekrita? — vaicāja Mūns.
— Ko jūs! Tas būtu profesionāls apkaunojums. Viņš sašutis atteicās. Tad šis Elisons acīmredzot noalgoja kādu no tiem kramplaužiem, kuri nospļaujas par amata godu…
Tā kā jūs esat no «Universālās panorāmas», tad paši labāk zināt, kāds pēc tam sākās trādirīdi: pakaļdzīšanās, ielaušanās, aplaupīšanas, slepkavības.
Sākumā Džeks domāja protestēt, taču apjēdza, ka viņam tik un tā neticēs. Kas tad cits atlika kā tikai nodzerties līdz bezsamaņai?
Saņēmis viņa pēdējo izmisuma pilno vēstuli, metos cilvēku glābt. Aizbraucu pie viņa, atvedu sev līdz, kopu kā mazu bērnu… Taču, kā izrādījās, krietni par vēlu. Alkohols jau bija viņu sabeidzis… Sākās delīrijs vai smadzeņu iekaisums, vārdu sakot, neviens ārsts vairs nespēja līdzēt… Pagājušajā nedēļā viņu apglabāju. Pārdevu pusduci no savas kolekcijas, lai uzceltu kaut vai pieticīgu pieminekli! — un Redžs Mūķīzeris ļāva vaļu asaru straumei.
Viņš turpināja raudāt ari tad, kad klusajā Laskariota- sas kapsētā rādīja ciemiņiem Džeka kapu. Garām standartiem marmora kapakmeņiem, zem kuriem atdusējās vietējie iedzīvotāji, viņi aizstaigāja līdz čuguna režģim, kas norobežoja bijušo Santrentina cietumnieku kapsētu. Starp satrupējušiem koka krustiem ar vietumis vēl salasāmiem uzrakstiem, kas beidzās ar stereotipo frāzi «… miris San- trentinā ,..», pacēlās jauns piemineklis metāla lējumā, kas atveidoja seifu.
Uz tā bija iegravēta epitāfija:
DZEKS EVER-SMITS Viņš daudz ir grēkojis, Bet dievs tam piedevis.
Redžs Mūķīzeris, atraisījis savu kaklautu, izberzēja ar to mitrās acis. Beidzot savaldījies, aizkustinātā balsī sacīja:
— Te viena dāmiņa atbrauca, tieši viņa bēru dienā. Kopā ar mani sekoja zārkam. Pati tāda kā lelle, augumā pavisam maziņa, acis zilas kā debesis… "Vienā gabalā izvaicāja par Džeku, pie tam tik līdzjūtīgi. Briesmīgi nožēloja, ka nav sastapusi starp dzīvajiem… Viņa arī zvērus ļoti mīlot, stāstīja, ka sastāvot kaut kādā dzīvnieku biedrībā par goda locekli… Tas viss tā saviļņoja manu jūtīgo sirdi, ka pat taisījos uzdāvināt viņai bruņurupuci… Nu, to pašu, ko jūs noturējāt pār kājslauķi… Viņš, zināt, man pamatīgi krita uz nerviem… Dāmiņa apjautājās, cik bruņurupucim gadu. Es pateicu taisnību — tā ap divsimt …
— Un ko jūsu aizkustinošā dāmiņa? — pasmīnēja Deilijs.
— Sī? Mazliet padomāja, tad sacīja tā savādi, laikam taču jokodamās: «Liels paldies! Bet baidos, ka tādā gadījumā jūsu dāvana būs zupai par sīkstu!»
IZVILKUMI NO DEN-GRAB-HISIBA MEMUĀRIEM
Aptuveni no piecpadsmit gadu vecuma man sāka likties, ka esmu izraudzīts kaut kam sevišķam. Mans tēvs strādāja cirkā un vēlējās, lai dēls turpinātu viņa ceļu. Man
nebija nekādu iebildumu pret veiksmīga iluzionista honorāriem un popularitāti. Jau pats par sevi cirka triks sagādā prieku ne vien publikai, bet arī triku meistaram — skatītāji par savu naudu ļauj sevi piemuļķot, turklāt apbalvodami izmuļķotāju devīgiem aplausiem.
Pie tam būt labam iluzionistam mūsu zemē un mūsu laikā nozīmē būt kaut kam lielākam nekā vienīgi cirka artistam. Mūsu laiks ir paradoksu laiks. Jo vairāk attīstās zinātne, jo tuvākas mums kļūst okeānu dzīles un zvaigžņu tāles, jo vairāk parastais patērētājs atgriežas pie tālo senču primitīvajiem ticējumiem.