Tajā vēstures posmā, ko mēs dēvējam par tumsonības gadsimtiem, burvju mākslinieks tika pieskaitīts viszemā- kam nicināmam sabiedrības slānim, bet jo lielāku cieņu baudīja alķīmiķis un astrologs.
Mūsdienās tas pats burvju mākslinieks, apsedzis savus lētos trikus ar mistikas mantiju, izlikdamies, it kā viņš atrodas kontaktā ja ne ar pašu nelabo, tad ar viņpasaules spēkiem, pateicoties līdzpilsoņu lētticībai, iegūst solīdu stāvokli sabiedrībā un krietnu kapitālu …
Atšķirībā no tēva, kuram pietika ar apdāvināta iluzionista popularitāti, es savu karjeru cirkā, jau sākot ar pirmajiem soļiem, saistīju ar aktīvu līdzdalību Nacionālajā astrologu, hiromantu un magu asociācijā. Ap to laiku, kad mans mākslinieka pseidonīms Den-Grab-Hisibs jau bija plaši pazīstams, tiku ievēlēts par šīs asociācijas viceprezidentu, un tas daudz ko nozīmē.
Spīdošus panākumus guvu ne tikai tāpēc, ka man piemita iedzimta nosliece uz tēva profesiju. Sāku gan visai pieticīgi, pārņemdams un līdz pēdējam sīkumam noslīpēdams tēva burvju trikus — pēc būtības tos pašus, ko izpildījuši iepriekšējās paaudzes iluzionisti. Bet drīz vien spēru prāvu soli uz priekšu. Jau no mazotnes mani saistīja zinātne. It. īpaši tās nozares, kas vilināt vilināja mani ar saviem vēl neatklātajiem noslēpumiem un vēl neapgūtajām iespējām.
Daudzus gadus studēju kibernētiku un īpaši elektroniku. Apmeklēju izcilu zinātnieku lekcijas, caurām dienām sēdēju laboratorijās. Līdztekus konkrētām zināšanām šīs nodarbības deva man iespēju tikties ar dažiem jauniem zinātniekiem, kuri vēlāk, paši to nezinādami, izdarīja man neatsveramus pakalpojumus. Pirmais, pats taustāmākais rezultāts, ko deva manas zinātniskās studijas, bija cirka
aparatūras pilnveidošana. Izmantojot jaunākos atklājumus elektronikā, man laimējās radīt tādus efektus, ka skatītājs ar noslieci uz mistiku varēja patiesi noticēt maniem sakariem ar pārdabiskiem spēkiem.
Gūtie panākumi sākumā pilnīgi apmierināja manu godkāri. Pa īstam es dzīvoju tikai uzstāšanās laikā, starpbrīži starp divām izrādēm izraisīja manī garlaicību un neapmierinātību. Toties, kad nācu saskarē ar skatītājiem, jutos kā viduslaiku zinātnieks, kurš, izsaukdams no viņpasaules garus, iedveš šausmas un bijību. Es valdīju pār pūli — tātad es dzīvoju. Atklāti runājot, šī vara balstījās uz vistīrāko acu apmānīšanu, bet tieši šis apstāklis jo vairāk pacēla mani pāri pūlim. Vispārējā kolosālā šarlatānisma laikos visdižākais uzdevums likteņa izredzētajam, par kādu sevi uzskatu, būt par izcilu, nepārspējamu šarlatānu.
Pamazām iluzionista profesija, pat tāda iluzionista, ko talants un sarežģītā vienreizējā aparatūra nostādījusi pāri sāncenšiem, nespēja vairs mani apmierināt. Jo dienas, jo asāk izjutu, ka cirka izrāžu šaurais loks saista man spārnus. Beidzot pienāca stunda, kad gaiši apzinājos — manām dotībām un zināšanām nepieciešama cita, daudz plašāka arēna. Lasīdams laikrakstos par banku izlaupīšanām un līdzīgām operācijām, biju pārsteigts — cik vērienīgus rezultātus var gūt, balstoties uz dažiem atjautīgiem, taču tehniski diezgan nekonsekventiem paņēmieniem. Sapratu, ka daudz spožāki panākumi gaida to cilvēku, kurš, iziedams divkaujā ar oficiālo likumu, apbruņojies ar mūsdienu zinātnes sasniegumu milzīgo arsenālu.
Taču es nezinu nevienu tādu gadījumu, kad noziedznieki visā pilnībā būtu izmantojuši tās gluži neierobežotās iespējas, ko viņiem dod mūslaiku elektronika, kibernētika, augsto temperatūru fizika.
Manī dzima nelokāma apņēmība kļūt par noziedznieku ar lielo burtu. Nevis par banālu kramplauzi, kas, dzīdamies pēc viegla laupījuma, desmit reižu pielieto vienu un to pašu triku, lai vienpadsmitajā reizē iekristu.
Gan mana godkāre, gan ticība savam aicinājumam diktēja man vissmagāko, toties pašu augstāko mērķi — kļūt par nenotveramu supernoziedznieku. Gribēju darīt visu, kas man ienāks prātā, pie tam ne reizi neatstājo'1: He mazāko pierādījumu, nemodinot ne mazākās aizdomas.
Tā nebija dzīšanās pēc nelikumīgā cejā iegūtas naudas — nauda man nebija vajadzīga. Mana rocība, pateicoties līdzpilsoņu lētticībai, jau tāpat tālu pārsniedza tās summas, kādas varēju iztērēt savām visai pieticīgajām vajadzībām.
Te būtu īstā vieta piebilst, ka mana jaunā darbība tūdaļ prasīja jaunus, prāvus kapitālieguldījumus. Daudzi zinātnieki (tai skaitā arī tie, kuru patentus Donalds Kings bija atpircis spiegošanas aparatūras izgatavošanai) saņēma no manis karaliskus honorārus par saviem izgudrojumiem, reizumis arī par jau esošo ierīču pilnveidošanu pēc mana speciāla pasūtījuma.
Pats par sevi saprotams, viņiem nebija ne jausmas, kādu spēcīgu ieroci tie ieliek manās rokās. Daži, galvenokārt tādi, ar kuriem biju ticies zinātniskās nodarbībās, domāja, ka viņu atjautīgos aparātus izmantoju cirka izrādēm. Citiem nebija nemaz zināms, ka esmu slavenais iluzionists Den-Grab-Hisibs.
Šie zinātnieki, tāpat kā respektablās uzņēmēju aprindas, pazina mani kā Nelsonu K. Voiniku, zinātniskā pētniecības institūta īpašnieku. Šī manis dibinātā institūta oficiālajā darbības laukā ietilpa atrast praktisku pielietojumu vēl neaprobētiem un dažkārt apstrīdētiem zinātniskiem atklājumiem. Starp citu, tieši šis mans institūts palīdzēja inženierim Haidam novest līdz galam gaisa kompresora ideju, bet vēlāk, pēc izgudrotāja nāves, es kļuvu par šī patenta vienīgo pilntiesīgo īpašnieku …
Manas noziedzīgās darbības morālais aspekts mani neapturēja, bet tieši otrādi — stimulēja. Oficiālos likumus esmu vienmēr uzskatījis par oficiāli aizsargātu vairākuma apmānīšanu priviliģētā mazākuma interesēs. Noziedznieks, kurš atvieglo bankas seifu vai privātu seifu par zināmu summu, patiesībā piesavinās tikai nelielu procentu no miljoniem, kas iegūti (ja iedziļinās būtībā) ar likumīgu blē- dīšanos. Tātad uz priviliģētās kārtas blēdīšanos viņš atbild ar pretblēdību. Manuprāt, viņš ir tas pats cirka iluzionists vai mags, tikai mazliet citā nozarē. Tie paši patērētāju sabiedrības locekļi, kuri labprāt ļauj sevi piemuļķot jebkuram šarlatānam un gatavi maksāt par šo sevis pie- muļķošanu prāvu naudu, tūdaļ saceļ negantu brēku, tiklīdz kāds zaglis ķeras pie viņu maka.