Kad es vai kāds cits lēts brīnumdaris nemanot izņem pulksteni no skatītāja kabatas, viņš rēc aiz sajūsmas,
zinādams, ka pulkstenis pie viņa atgriezīsies. Pie tam pilnīgi aizmirst, ka par tiesībām būt izmuļķotam viņš samaksājis tikpat daudz, cik maksā pats pulkstenis. Gandrīz tādu pašu zaudējumu viņš cieš, ja pulksteni piesavinās likuma neatzīts brīnumdaris, vulgāri runājot, kabatas zaglis. īpašnieks piemuļķots tāpat kā cirka izrādes laikā. Taču tas darīts bez viņa iepriekšējas piekrišanas, bez tā, ka viņš pirms tam stāvējis garā rindā pēc dārgās biļetes. Un, tāpat kā viduslaikos, viņš gatavs nocirst ļaundarim roku …
Nolēmis kļūt par supernoziedznieku, es pēc būtības turpināju savu agrāko nodarbošanos, tikai plašākā arēnā. Saskatīju sekmīgas operācijas pievilcību nevis laupījuma vērtībā, bet tajā meistarībā, ko apliecināju, ar tehnisku ilūziju palīdzību vazādams oficiālo likumu aiz deguna…
Pats pirmais solis mana visaptverošā un tālejošā plāna īstenošanai bija radīt sev pilnīgi nepieejamu patvērumu. Starp citu, tieši nelokāmā ticība, ka neviens nekad neiekļūs šajā patvērumā bez manas ziņas un atļaujas, dod man iespēju, nebaidoties no sekām, uzticēt papīram savu kredo — supernoziedznieka ticības apliecinājumu, kas pēc būtības ir izvērsts pasaules uzskats.
Ļaudīm ir tiesības pēc manas nāves uzzināt, kādu ģēniju tie zaudējuši manā personā. Sī gluži labi saprotamā vēlēšanās nepazust gadsimtu virpuļos satuvina mani ar profesoru Renē Latonu (tāpat kā viena otra cita rakstura īpašība).
Profesors man nesen uzticēja savu noslēpumu — viņš rakstot grāmatu «Džeks Kreilis — mīts un īstenība». Viņa grāmata un mani memuāri centrējas uz vienu un to pašu — iemūžināt sevi nākamo paaudžu acīs. Laikam neatradīsies cilvēks, kas labāk par mani saprastu profesoru. Gluži tāpat kā es, profesors Renē Latons ir iluzionists, tikai atšķirīgā novadā. Kā jebkuram neikdienišķam iluzionistam, viņam nepietiek ar apziņu, ka viņš ilgu laiku sekmīgi muļķojis publiku. īstenu gandarījumu sniedz tikai doma, ka ar laiku publika uzzinās, kā tā tikusi piemuļķota.
Bez šaubām, gan es, gan profesors Latons ieiesim vēsturē kā ievērojami iluzionisti. Un tomēr starp mums abiem ir milzīga atšķirība. Viens no mums ir ārkārtīgi izveicīgs, izdomas bagāts un neparasti veiksmīgs triku īstenotājs, otrs — absolūts ģēnijs. Lasītājs, kuram pēc ctatidzienr gadiem palaimēsies izlasīt šos manus memuārus, spēs bez grūtībām izšķirt, kurš ir tas ģēnijs. Profesors Latons uzskata, ka viņa vislielākais panākums ir mistifikācija ar Džeku Kreili, kuras iznākumā šis reklāmas pārraižu statists kļuvis par nacionālo varoni. Bet arī tur mans personiskais nopelns ir daudz lielāks nekā profesoram.
Šī ideja man radās vienā no tām naktīm, ko pavadīju savā nepieejamajā patvērumā. Kopš biju "to iekārtojis, man kļuva par paradumu atgriezties turp dienas nogalē neatkarīgi no tā, kur biju un ko darīju pirms tam. No šī likuma atkāpos tikai tādos gadījumos, ja maģijas viesizrādes aizveda mani tik tālu, ka pat manam superātrajam automobilim nebija pa spēkam veikt šo attālumu dažās stundās…
Savā patvērumā, kur par manu drošību gādāja vienreizēja aparatūra, nepārspējama aizsargsistēma, kādu var atļauties tikai lielvalsts stratēģiski komandpunkti, jutos kā pasaules valdnieks.
Jau pats stāsts par šī īpatnējā patvēruma izraudzīšanu un iekārtošanu ir vērts, lai to izklāstītu savos memuāros. Atmetu dažādus variantus un beidzot apstājos pie visvienkāršākā un, protams, visģeniālākā.
Tieši tais dienās Kara ministrija pārdeva vairāksolīšanā šahtas, kas līdz tam bija kalpojušas kā maskētas izejas "pozīcijas transkontinentālām «Nikas» tipa raķetēm. Militārie speciālisti bija nākuši pie atziņas, ka globāla kara apstākļos šie pazemes slēpņi nesniedz pietiekamu garantiju pret kodoltermisku uzbrukumu. Šo šahtu ierīkošanai bija patērētas milzīgas summas, tāpēc, lai daļēji izvairītos no nodokļu maksātāju pārmetumiem, attiecīgais resors nolēma tās pārdot.
Vispirms nācās apsvērt svarīgu jautājumu — kas skaitīsies manis nopirktās šahtas oficiālais un likumīgais īpašnieks. Ņemot vērā manus tālākos nodomus, tam vajadzēja būt cilvēkam, kas dažādu personisku iemeslu dēļ nolēmis pilnīgi nošķirties no pasaulīgās dzīves, nodzīvot atlikušo mūža daļu kā vientuļnieks.
Realizēt šo nodomu man palīdzēja Keita Morāna, līdz savai nāvei pazīstama plašām skatītāju masām kā mana asistente senjorita Aurēlija, kura zināja gandrīz visus manus plānus un uz kuru varēju zināmā mērā paļauties. Starp citu, viņas nāvi no sirds nožēloju — tā nebija iepriekš izplānota, bet manas vienīgās, nepiedodamās kļūmes izraisīta.
Ap to laiku, kad biju nolēmis pirkt no Kara ministrijas raķešu šahtu, ar Keitas starpniecību jau biju saistījies ar potenciāliem noziedzniekiem vai tādiem, kas izcietuši cietuma ieslodzījumu par samērā sīkiem pārkāpumiem. Šo palīgu izraudzīšanai vadījos no diviem principiem. Vispirms tiem vajadzēja būt cilvēkiem ar plašāku redzesloku, cilvēkiem, kuri spējīgi saprast un sajūsmināties par maniem ģeniālajiem nodomiem. Šī īpašība gandrīz automātiski nodrošināja arī otru man vajadzīgu noteikumu — spēju bez ierunām pakļauties dzelžainai disciplīnai, atzīstot mani par vienīgo lēmēju, bet sevi — par akliem ģēnija rokas vadītiem instrumentiem.