Tāds pats augstfrekvences strāvas «gaitenis» "savieno otro seifu ar aizkulisēm. Agrāk, kad mēģinājumos vēl izmantoju savu asistenti, visbiežāk demonstrēju tieši šo trika variantu. Pēc tam kad publika bija pārliecinājusies, ka mana asistente brīnumainā kārtā no pirmā seifa pārvietojusies uz otro, es aizslēdzu to. Mana asistente, skatītājiem neredzot, pa otro «gaiteni» sasniedza aizkulises, no kurienes atkal iznāca pēc dažām minūtēm.
Šo bēgšanas ceļu tad arī izmantoja cilvēks, kuru vecākais inspektors Kouls uzskatīja par bīstamu noziedznieku. Kad policists dzirdēja Džeku Kreili atsaucamies te vienā, te otrā seifā, viņš īstenībā jau labu laiku bija projām.
Lai gan neieredzu Albionu, tomēr šoreiz viņa vēderrunātāja stiķis man noderēja. Pašam nezinot, viņš tādā veidā palīdzēja man āzēt vecāko inspektoru Koulu. Manu jautrību vēl pavairoja tas, ka cilvēks, kurš, pateicoties man, toreiz izmuka no policijas, faktiski nebija nekāds noziedznieks. Viņa vēlēšanos pazust izskaidroju ar tīri instinktīvu reakciju uz vecākā inspektora asinskāro saucienu: «Tas ir Džeks Kreilis! Turiet viņu!» Ne jau katram ir tik stipri nervi, lai tādā ačgārnā situācijā ļautu sevi mierīgi apcietināt.
Taču jāteic, ka par manis inscenēto Džeka pazušanu Portvelkomas cirkā man bija dārgi jāsamaksā.
Kaut gan šoreiz nevaru uzskatīt šo mazo joku par nepiedodamu kļūmi, tomēr manis neparedzētu apstākļu dēļ (inspektora Koula stulbums sinhroni sakrita ar kāda automobiļa zagļa dullumu) pazaudēju savu automobili, kurā biju ieguldījis gandrīz tikpat daudz izdomas un tehnisku zināšanu, cik patvēruma ierīkošanā. Paies labs laiks, kamēr tikšu pie otra tāda. Bet faktiski nav ko sevišķi bēdāties. Pēc ķēriena ar «Zelta ekspresi» der mazliet atpūsties. Jebkurš memuāru autors parasti asi izjūt laika trūkumu. Visādas steidzamas, neatliekamas darīšanas traucē atgriezties pie papīra. Nu kādu laiciņu varēšu pilnīgi brīvi nodoties šim savam vaļaspriekam, kas, godīgi sakot, tagad man sagādā aizvien lielāku gandarījumu.
Ar zināmu izbrīnu konstatēju arī, ka mainījusies mana attieksme pret iluzionista darbu. Pēdējos gados uzskatīju to gandrīz vienīgi par lielisku masku savām operācijām. Kuram gan būtu ienācis prātā turēt aizdomās Den-Grab- Hisibu, Nacionālās magu un hiromantu asociācijas cienījamo viceprezidentu?
Tagad, kad es kā supernoziedznieks esmu sasniedzis visaugstāko virsotni, brīžiem ar zināmu nožēlu domāju, ka savās cirka mākslinieka gaitās tomēr neesmu realizējis visas iespējas. Reizēm man pat uznāk kārdinājums pārcelties uz citu zemi un tur ar citu vārdu atsākt agrāko darbību.
… Kad šodien atskatos uz savām pirmajām kramplauža operācijām, mani sevišķi iepriecina apziņa, ka tās pēc būtības atgādina meistarīgi iecerētu un tikpat meistarīgi īstenotu burvju mākslinieka triku. Atjautības ziņā pirmā vieta pienākas privātbankas «Korvits, Boskvelo un mantinieki» aplaupīšanai.
Sagatavošanas posms ilga vairākus mēnešus. Vispirms bankas operāciju zāli un depozītu telpu ar visādiem ieganstiem apmeklēja mani ļaudis. Katrs stūrītis tika slepus nofilmēts un nofotografēts. Pēc tam piecsimt jūdžu attālumā no nākamās operācijas vietas fiktīva, īpaši šim nolūkam nodibināta kinofirma uzstādīja uzņemšanas laukumā bankas tiešu kopiju. Tēlotājiem tika izdalītas plastiskas maskas. Veselu nedēļu tos uzņēma filmā, kuras sižets bija ļoti vienkāršs — bankas «Korvits, Boskvelo un mantinieki» aplaupīšana. Pie tam «aktieri», nākamās īstās operācijas dalībnieki, filmas uzņemšanas laikā darīja visu to, kas viņiem pēc dažiem mēnešiem bija jāatkārto īstenībā.
Nākamais operācijas posms — mani palīgi ar pieņemtiem vārdiem noīrēja šajā bankā privātus seifus.
Svarīgi bija noteikt aplaupīšanai visizdevīgāko brīdi, uzzināt, kad bankā sakrāsies vislielākā naudas summa. Manis norīkotajiem speciālistiem izdevās slepeni pieslēgties kabelim skaitļojamā centrā. Tā nu mēs ik dienu, gandrīz ik stundu zinājām, cik bankā naudas.
Beidzot pienāca izšķirošā diena — saņemtās ziņas liecināja, ka laupījums būs maksimāls.
Stundas laikā pirms operācijas mani palīgi noguldīja savos privātajos seifos aploksnes vai kārbas ar īpašu sastāvu, kas uzliesmojot radīja milzīgus dūmus. Katrā aploksnē vai kārbā atradās ar radio palīdzību iedarbināms deglis.
Nu pienāca laiks realizēt manu galveno, visai asprātīgo triku, par kuru jutos sevišķi lepns. Mana asistente (iepriekš pienācīgi nogrimēta) iemaksāja bankā prāvu summu uz iepriekš atvērta tekošā rēķina. Tā tika iemaksāta sīkās asignācijās. Banknotes bija īpaši piesūcinātas ar šķidrumu, kas uzliesmoja gaismas iespaidā.
Kasieris iemeta saņemtās naudas zīmes vaļējā atvilktnē, kur tās aizdegdamās savukārt aizdedzināja pārējās.
Tajā pašā laikā no manis raidītajiem radiosignāliem privātajos seifos izcēlās ugunsgrēki, un depozītu telpu acumirklī piepildīja smacīgi dūmi.
Tieši tai brīdī, kad bankas darbinieki lūkoja apdzēst uguni operāciju zālē, no depozītu telpas atskrēja dūmu izdzītie pārbiedētie sargi.
Bankā bija ierīkota automātiska signālsistēma, kas mobilizēja ugunsdzēsējus un policiju.
Un te nāk pats veiklākais triks. Mēs bijām pieslēgušies signālsistēmai, tāpēc bankā ieradās nevis īstie ugunsdzēsēji un policisti, bet mani ļaudis, kuri, apbruņojušies ar gāzes maskām, bez traucējumiem padarīja savu darbu depozītu telpā.