Kas attiecas uz vērienīgumu, tad mans visgrandiozākais pasākums bija dzelzceļa avārijas, kuras ilgāku laiku satrauca ļaužu prātus. Mans nodoms bija izraisīt paniku valsts mērogā. Rēķinājos ar to, ka vispārējais apjukums atvieglos atsevišķu noziegumu pastrādāšanu. Bez tam avārijas uz dzelzceļa līnijām deva arī konkrētus rezultātus.
…«Zelta ekspreša» operācija pēc būtības sākās pilnīgi stihiski, tajā dienā, kad pie manis kopā ar Elisonu atnāca kāds veikalnieks. Šis cilvēks pazina mani kā pētniecības institūta galvu — Nelsonu K- Voiniku. Pēdējā laikā mans institūts, nepamezdams novārtā tehnisko izgudrojumu tālāku attīstību un praktisku pielietojumu, bija stipri paplašinājis darbības sfēru.
Vairāki augsti kvalificēti speciālisti, tai skaitā reklāmas lietpratēji un juristi, sniedza padomus firmām, kuras atradās finansiālās grūtībās un tādēļ bija gatavas ķerties pie jebkāda atļauta vai neatļauta līdzekļa, ja vien tas novērstu bankrotu.
Par brīnumglābēju bieži vien izrādījās manu līdzstrādnieku ieteikta krāpnieciska reklāma. Ne velti esmu uzskatījis, ka mūsu šarlatānisma laikmetā valdnieka kronis pienākas tieši reklāmai.
Cilvēkam, kas mani iepazīstināja ar Elisonu, institūts bija ieteicis kombināciju, kas, nerunādama pretī kriminālkodeksam, faktiski daudz ko neatšķīrās no tumšas afēras. Lai nu kā, tā palīdzēja viņam izkulties no lielām nepatikšanām. To viņš savukārt pastāstīja Elisonam, piemetinādams, ka ar Voinika kungu (tas ir, ar mani) šis varot runāt pilnīgi vaļsirdīgi.
Tad Elisons izklāstīja man savas likstas. Būdams tuvu finansiālam kraham, viņš bija griezies pie profesora Renē Latona, «Universālās panorāmas» vadītāja. Profesors bija ieteicis Elisonam pārdrošu gājienu, kuru, ja tas izdotos, varētu lieliski izmantot ilgstošai efektīvai reklāmai.
Jau kopš daudziem gadiem Elisons uzturēja sakarus ar kādreiz izdaudzināto kramplauzi Džeku Ever-Smitu, plaši pazīstamu ar iesauku Džeks Kreilis. Elisons bija noslēdzis ar šo Džeku Ever-Smitu no likuma viedokļa visai apšaubāmu darījumu. Proti, kramplauzis apņēmās neuzlauzt firmas «Garants» ražotos seifus, par ko saņēma zināmus procentus no katra pārdotā seifa.
Cik es nojaušu, Džekam Ever-Smitam šis nolīgums likās divkārt izdevīgs, jo ap to laiku viņš jau bija nodomājis atmest ar roku savai profesijai. Uzmanīgi sekodams kriminālhronikai, pamanīju zīmīgu faktu: kad Džeks Ever- Smits, metaforiski izsakoties, kļuva par Elisona firmas akcionāru, Džeka Kreiļa vārds pazuda no kriminālhronikas slejām.
Paklausot profesora Latona padomam, Elisons satikās ar Džeku Ever-Smitu, lai to iepazīstinātu ar savu priekšlikumu. Firmas «Garants» kantorī atradās divi seifi: viens no tiem — šīs firmas ražojums, otrs — konkurējošās firmas produkcija. Džekam Ever-Smitam bija jāuzlauž otrais seifs un vienlaicīgi jārada iespaids, it kā viņš nesekmīgi nopūlējies, mēģinādams dabūt vaļā firmas «Garants» naudasskapi.
Gadījumā, ja Džeks Ever-Smits piekristu, profesors Latons jau bija iecerējis veselu sēriju reklāmas pārraižu, kuras nostiprinātu firmas slavu un līdz ar to pavairotu tās ražojumu noietu, kas pēdējos gados dažādu iemeslu dēļ bija nokrities līdz minimumam.
Elisonam par lielu nožēlu, Džeks Ever-Smits ar sašutumu noraidīja šo priekšlikumu, jo viņš, būdams profesionāls kramplauzis, justos apkaunots, demonstrēdams tādā veidā publikai savu nemākulību. Bez tam Džeks Ever- Smits šoreiz klaji paziņoja Elisonam to, ko jau sen biju nojautis, — viņš esot pārvilcis krustu pāri savai agrākajai darbībai un negribot aptraipīt savas rokas, it īpaši reklāmas nolūkā.
Tādā kļūmīgā situācijā Elisons savā izmisumā neatrada citu izeju kā griezties pie manis — tas ir, pie Voinika kunga, par kura brīnumspējām un elastību morāles jautājumos viņš jau bija šo to dzirdējis.
Izlūdzos dažas dienas pārdomām. Tad izklāstīju savu plānu, kas sajūsmināja ne tikai pašu Elisonu, bet vēl jo vairāk profesoru Latonu. Tā sākās slavenā Džeka Kreiļa epopeja, par kuras īsto radītāju ar pilnām tiesībām uzskatu sevi.
Mani ierosinājumi Džeka Kreiļa epopejā tā iekveldināja Elisonu, ka mēs īsā laikā kļuvām tudraugi. Man bez pūlēm izdevās pārdot viņam sava institūta patentēto Haida izgudrojumu. Protams, uz kredīta, jo tai brīdī Elisons nebūtu spējīgs samaksāt pat par jaunas apavu ziedes patentu. Elisons kāri uzklausīja manu priekšlikumu.
Brīdī, kad vienai otrai dzelzceļu sabiedrībai draudēja krahs, jo daudzi pasažieri biežo avāriju dēļ baidījās izmantot nedrošo dzelzceļa satiksmi, būtu sevišķi izdevīgi laist apgrozībā speciālus vilcienus. Ar Haida gaisa kompresoru apgādātām lokomotīvēm sliežu izjaukšana nebūtu bīstama, bez tam īpaši drošības soļi un manā institūtā izstrādātie konstrukcijas uzlabojumi nodrošinātu šos speciālos vilcienus arī citādā ziņā pret jebkuriem gangsteru uzbrukumiem.
Tā tika likts pamats pirmajam šāda veida sastāvam — «Zelta ekspresim», kura finansēšanā, būdams Elisona slepens partneris, devīgi piedalījos. Varat iedomāties, cik grūti man bija šo veikalniecisko sarunu laikā noslēpt me- fistofelisku smīnu — es taču jau tajā laikā zināju, ka manis ieguldītais kapitāls atnesīs tūkstoškārtīgu peļņu …
Kas attiecas uz Džeka Kreiļa epopeju, tad mana ideja bija pavisam vienkārša. Pirmajam solim — firmas «Garants» kantora aplaupīšanai un seifa uzlaušanai ieteicu atrast kādu īstu profesionāli. Elisonam un profesoram Latonam iestāstīju, ka tas ir kāds bijušais amatieris, kurš sen nožēlojis savus grēkus un tagad strādā manā institūtā pie drošības mehānismu konstruēšanas. Patiesībā šis vīrs bija viens no maniem labākajiem palīgiem, starp citu, tas pats, kurš vēlāk ar lāzeru izgrieza «Zelta ekspreša» pasta vagonu ārsienas. Džeka Kreiļa epopejā viņš bija statists, kas piedalījās vienā vien epizodē. Nu vajadzēja atrast galvenās lomas tēlotāju.