Šad tad esmu kvēli sapņojusi kļūt neredzama un pabūt, piemēram, Ances istabā, kad viņai bija liktenīgais randiņš ar Jotu. Lūk, beidzot esmu neredzama, bet prieka nekāda. Atmetu ar roku mēģinājumiem nemanīti izlauzties cauri pūlim un sāku rāpties pāri tukšajiem krēsliem.
Neatceros, kas atradās Mika norādītajās durvīs, kad vēl redzēju zāli tā normālajā izskatā. Varbūt eja uz digitālo kiosku rindu? Beidzot esmu tikusi ārā no burzmas. Šķiet, ka te ir izeja uz kādu skatu laukumu. Man ir norādīts stāvēt pie durvīm, tomēr neatturos no kārdinājuma paieties tālāk pa plašo, nolupušo gaiteni un palūkoties uz pilsētas panorāmu.
Kārtējais šoks. Kur ir pazudusi Metropole?
"Tā, tas notiek atkal,"pie sevis nodomāja Miks, laužoties cauri pūlim. Bija jāpārvar vairāki simti metru cilvēku pilnas telpas. "Cik laika atlicis, lai viņu nepamanītu Patruļa? Man vienam neizdosies, jāsauc Jenna, varbūt viņa atradīs Heidi pirmā."
-Mik, mēs paspēsim? Jenna, aizelsusies pēc skrējiena, steidzīgi piekārtoja nedaudz izrisušo daudzo bizīšu matu sakārtojumu.
- Jāpasteidzas, tad paspēsim! Jā, ko tu dari hallē? Tev Prakses atklāšanā taču nav jāpiedalās?
- Man patīk vērot šos pasākumus klātienē. Tāda enerģētika, tik daudz cerību un sapņu vienkopus! Iedomājies ikviens klātesošais cer, ka šī diena mainīs viņa nākotni! Jau pēc pusgada viņi visi izskatās kā mēs vienādi štancēti, uzvedīgi, glancēti cilvēciņi, Metropoles ideāls. Bet tagad tik daudz spēka un dzīvības!
- Jenna, tu esi neglābjama romantiķe. Kā teiktu mans paps aiz labas dzīves nezinām, kur dēties, ko pasākt. Tev pēdējais laiks nolaisties uz zemes.
- Mik, tu zini manu attieksmi pret patēriņa kultūru un…
- Ja tev nav iebildumu, par augstām tēmām parunāsim vēlāk. Heidi ir jāpalīdz, ejam ātrāk!
Miks satvēra Jennu aiz rokas un rāva cauri drūzmai. Sapratuši, ka pievērš pārāk daudz uzmanības, abi uzlēca uz ejas transporta lentēm, lai iekļautos kopējā gājēju plūsmā.
- Jenna, tu esi pārāk skaista, nomurmināja Miks. Paskaties, kā visi lūr, ar tevi pie sāniem nekāda konspirācija nesanāk!
- Kurš nu būtu runājis par neuzkrītošu izskatu. Mika iedegušo seju noglāstīja Jennas tirkīzzilo acu smaids.
Abu skatieni uz dažām sekundēm aizķērās viens pie otra. Bet mirklis beidzās, un viņi nokāpa no platformas.
- Sasodīts, mēs viņu neredzam! Heidi? Miks uzmanīgi pasauca, nonācis sarunātajā tikšanās vietā.
- Es pārslēgšos un pameklēšu viņu, piedāvāja Jenna.
- Sarunāts, ja atrodi pirmā, ved šurp! Miks nokomandēja.
Miks samirkšķināja acis. Vietā, kur nupat kā bija redzama
Jenna, rēgojās tukšums. "Es laikam nekad nevarēšu pie tā pierast, tas notiek tik ātri," viņš nodomāja.
Tā nav tā pati Metropole, uz kurieni es atbraucu un kuru vēl vakar apbrīnoju no 23A kvartāla debesskrāpja. Šī vieta izskatās kā atomkaru pārdzīvojušas krāsmatas.
Ēkas it kā ir savās ierastajās vietās, arī transports kursē. Tikai viss ir tieši tikpat drūms, noplucis un pelēks kā zāle, no kurienes es nāku. Ieskatos kroplīgajā celtnē, kurā sazīmēju Metropoles galveno ēku Akropoli. Tajā ir koncentrēta pilsētas pārvaldes iestādes un kultūras dzīve teātri, izstāžu zāles, 3D spēļu parki, un, protams, Lielā estrāde arī ir Akropoles elements. Piecu krāsu gaismu atspoguļojošā tīmekļa raksta kupola vietā ir neglīts brutāla izskata karkass. Logi, kuros jebkurā diennakts stundā redzama gaisma (Akropole nekad nav slēgta) un ņirb apmeklētāju vai strādājošo figūriņas, nu ir melni un mēmi.
Arī ielas nevienā no pilsētas līmeņiem nav apgaismotas. Pilienveida apgaismes kupoli ir savā vietā, tikai izskatās pēc duļķainām lāsēm, kas tā vien ilgojas sašķīst pret raupjo ietvi. Ietves slīdošā daļa laikam vēl arvien darbojas, bet izskatās šausmīgi.
Valda nepatīkama, trauksmes sajūtu izraisoša puskrēsla. Atgāžu galvu kupols ir savā vietā, tikai tā vairs nav pierastā, zaigojošā zirnekļa tīkla viegluma plēvīte. Izskatās pēc smagnējas konstrukcijas, kura turklāt vāji laiž cauri saules gaismu.
Te ir vēl sliktāk nekā 1A kvartālā. Mūsu ielas tunelis salīdzinājumā ar šo ir futūristiski septiņu zvaigžņu apartamenti.
Ko es te stāvu un sapņoju, ja mani gaida Miks? Metos atpakaļ halles pustumsā.
Ieraugu Miku, atspiedušos pret sienu, raizīgi raugāmies apkārt. Meklē mani. Klusām, klusām pielavos Mikam cieši klāt mūs šķir tikai daži centimetri. Mana seja ir vien dažu centimetru attālumā no Mika spēcīgajiem pleciem. Labu bridi vēroju nevainojamo, iedegušo stāvu, pieveru plakstus un izbaudu laimes mirkli. Tik tuvu viņam. Varbūt noskūpstīt? Ak jā! Pastiepjos uz pirkstgaliem, lai beidzot palūkotos, kādā krāsā ir šīs vērīgās acis.
- Heidi, kur tu biji? Mika pēkšņais čuksts manās smadzenēs noskan kā sprādziens. Viņš mani ir sajutis?
- Kk…ā tu zināji, ka esmu te?
- Sajutu, kā tu smaržo. Tu stāvēji man blakus gandrīz minūti.
Kājas ļogās, esmu tuvu ģībonim. Ne aiz bailēm no dīvainās pilsētas pārvērtības. Reibstu no Mika klātbūtnes. Tomēr saprāts gluži mani nav pametis, jo prātā atzīmēju, ka jānopērk vēl viena pašreizējo smaržu pudele.
Šķiet, ka arī Mikam situācija tīri labi patīk. Tātad pievilkšanās būtu abpusēja?
Kamēr lauzu galvu par tik būtisku jautājumu, Miks jau sācis instruktāžu. Cenšos koncentrēties un ieklausos.
- Nav daudz laika, klausies uzmanīgi! Heidi, šī pilsēta ir Metropoles Lieldatora radīta ilūzija. Metropole ir graustu rajons, greznā vide ir virtuāla. Metropolē esošie neko nejūt, jo redzi un daļu sajūtu kontrolē Lieldators.
Pārtraucu Miku: Vai saule ārpus kupola ir īsta?
Miks apjūk no jautājuma ārpus tēmas, tomēr apstiprina:
- Jā. Pagaidām īsts ir viss, ko var iznest, kas atrodas vai ir izgatavots ārpus Metropoles robežām. Ari mēs paši mūsu drēbes, mūsu izskats esam īsti. Pagaidām, Miks uzsver.
- Mik, bet tā ir krāpšanās! Visa pilsēta tiecas uz Metropoles rajoniem, jo vēlas te dzīvot. Te ir vide un ērtības, un drošība, un viss, ko piedāvā progress!
- Pēc tam parunāsim, tagad klausies! Tavs čips nez kāpēc ir ieguvis defektu un…
- Man nav čipa! atkal iejaucos.
- Klusē un klausies. Čipu implantēja reizē ar digitālajām lēcām. Visiem Metropoles iedzīvotājiem ir čips. Tagad tas tev ir uz visiem laikiem, un, kamēr tas darbojas, tu esi savienota ar Lieldatoru. Tavs signāls ir pazudis piecpadsmit minūtes, tevi noteikti jau meklē.
- Viņi mani neredzēs, jūs arī neredzat! Kāpēc jūs mani neredzat?
- Čips neuztver Lieldatora signālus, tātad nepārraida arī tavējos, tāpēc dators izdzēš tevi no pilsētas attēlojuma. Taču Patruļai ir speciāla programma, tā tevi redzēs. Bet, ja esi paspējusi pieslēgties atpakaļ Metropoles tīklam, tevi vairs nevar noķert. Viņi pagaidām nemāk atrast, kurš bija eho.
- Tad es tagad esmu eho?! Kas mani pieslēgs atpakaļ?
- Mēs tev palīdzēsim, nekusties! Jautājumi pēc tam.
Kādas veiklas rokas no mugurpuses pieskaras maniem
deniņiem un ausij. Salecos, apsviežos un ieraugu Jennu, kura it kā kārto savu tirkīzzilo, sarežģītās bizēs sapīto matu rotu, bet īstenībā tajā ir apslēpta neliela, balta metāla ierīce. Jenna! Tik daudz sagadīšanos vienā dienā! Jenna skatās man acīs, tātad viņa mani redz! Kā tas ir iespējams?
- Heidi, tavs čips tagad ir pārprogrammēts. Tu vari pēc vēlēšanās to ieslēgt un izslēgt, bet nekad neturi neaktīvu ilgāk par septiņām minūtēm.