Septiņdesdmit piecas dienas

-   Nupat kā implantējām auss ļipiņā nanoslēdzi. To vari ieslēgt un izslēgt ar pieskārienu.

-   Pagaidiet, tad es tagad esmu eho? Eho pastāv pa īstam? Tā nav tikai pilsētas leģenda?

Jenna viegli smaida.

-   īsta eho vēl neesi. Tāda tu būsi, kad mācēsi ieslēgties un izslēgties un slēpties no Patruļas. Būt par eho ir aizraujošs piedzīvojums. Mūsējo ir daudz, un mēs turamies kopā. Pasteidzies, slēdzies iekšā pilsētā.

-  Paga, paga, bet kāpēc man pēkšņi ieslēdzās īstā Metropole? Kā?

-   Mēs nezinām, kāpēc tā notiek, bet dažiem čipi ņem un pārslēdzas reālajā režīmā. Ja cilvēks pats vēršas policijā vai Patruļā, viņu atprogrammē atpakaļ, bet pārējie kļūst par eho, skaidro Jenna.

Kad attopos no īsa gaismas noplaiksnījuma, esmu atpakaļ greznajā Metropolē. Gaiteni apgaismo krāsainas spirāles, kuras atspoguļojas spožajās grīdas mozaīkās. Droši vien arī terasē tagad ir redzams skats uz eleganto, mūsdienīgo sapņu pilsētu. Sirds smagi lēkā, it kā es būtu kājām mērojusi ceļu apkārt Akropolei. Paveros atspulgā tuvākajā sienas paneli ar spoguļefektu.

Seja bāla, acis ieplestas. Sarkanie mati brīnišķīgi uzsver sejas zaļganumu. Elpoju sekli. Un šis pārbiedētais radījums ir viens no drosmīgajiem pilsētas klejotājiem eho? Jāsaņemas!

-Ja vēlies, vari pieteikties Patruļā un lūgt, lai tevi atprogrammē, bet ne vārda par mums, Miks pēc īsas pauzes ieminas.

-   Nē, nē, es ar jums! es steigšus gandrīz iebrēcos.

Vai viņi traki, vai? Es nupat kā esmu iekļuvusi romantiskā piedzīvojumā ar tādu puisi kā Miks, un tagad labprātīgi no tā atteikties? Nekad!

-   Patruļa! Miks zibenīgi apķer mūs ar Jennu ap vidukli, mēs lēnā solī kopā ar pārējo baru pārvietojamies pa gaiteni. Miks uzsāk nesakarīgu anekdoti, Jenna smejas un žestikulē, savukārt es burtiski kūļājos Mika rokās kā lupatu lelle, jo aiz šausmām esmu sastingusi. No malas mēs izskatāmies pēc dzīvespriecīga praktikantu bariņa.

Patruļas vīri ir parastajās policijas uniformās, bet kaut kas to plēsīgajos stāvos un draudīgajā, nesaprotamajā ekipējumā laupa man pēdējās spēka paliekas. Jūtos kā tukša čaula, kurā mīt tikai izmisīga vēlme: lūdzu, lūdzu, neredziet mani, lūdzu, paejiet man garām!

Attopos, blenžot nežēlīgās, dzidri zilās acīs. Dievinu šādu krāsu, bet pašlaik tās man šķiet kā lāzerstari, kas izdedzina smadzenes. Acis nemirkšķina. Patruļas vīrs neko nedara. Pagaidām. Viņš tikai stāv, uzdūris mani savā skatienā. Mika siltais rokasspiediens atsauc mani pie sajēgas. Es esmu Heidi. Tagad es esmu eho. Es vairs neesmu Metropoles ilūzijas vergs.

Izmoku koķetu smaidiņu.

-   Mis, vai jums viss kārtībā? Saņēmām izsaukumu, ka jums dara pāri. Patruļnieka zemā, samtainā balss kontrastē ar nežēlīgo sejas izteiksmi.

-  Nneē… Nē. Viss kārtībā, es nesaucu palīgā. Ar draugiem pastaigājos.

-   Ar jums negadījās kas neparasts? Kā pēc komandas patruļnieka acīs pavīd siltums, it kā būtu ieslēgts slēdzis. Jūtu vēlmi uzticēties šim spēcīgajam cilvēkam. Mika kārtējais rokasspiediens manai sasvīdušajai plaukstai atsauc mani īstenībā.

-  Nē. Ļoti skaista halle, es te esmu pirmo reizi. Pirmā diena praksē, vai ziniet.

-   Gribējām apskatīt šīs vērienīgās telpas dizainu, Jenna valdzinoši uzsmaida patruļas vīram.

Patruļnieka lāzerskats vērtējoši pārslīd Jennas un Mika dārgajam apģērbam, gēnu inženierijas uzlabotajiem augumiem un nevainojami glītajām, pareizajām sejām, un varu derēt, ka šobrīd Lieldators piegādā viņam izziņas par abu personībām. Metropoles augstākās sabiedrības pārstāvji parasti nav aizdomās turamo sarakstā. Tā kā esmu kopā ar viņiem, mani nelabprāt, tomēr liek mierā.

-   Patīkamu dienu! Ja pamanāt ko aizdomīgu, ziņojiet.

-   Protams, uz redzēšanos! dedzīgi mājam ar galvu varas pārstāvim.

-   Vienreiz mēs iekritisim, klusītēm prāto Miks.

-   Mums vienmēr jābūt soli priekšā Lieldatoram, tad nekas ļauns nenotiks, izrādās, ka Jenna ir optimiste.

-  Kas notiek ar tiem, kurus noķer? Man ienāk prātā šausminoša doma. Ja tā padomā kā saujiņa skolēnu var pārspēt viltībā veselu sistēmu?

-   Runā, ka tos izsūta no Metropoles no visiem laikiem vai apžēlo un pārprogrammē. Oficiāli eho neeksistē, tāpēc publiskus tiesas procesus neorganizē. Bet par eho sačukstas visi. Jūsu līmenī arī?

-  Jā, bet īsti neviens neko nezina. Vieni saka, ka tā ir prasta zagļu un narkomānu banda, citi ka cīnītāji, kuri vēlas iznīcināt pilsētas atkarību no Lieldatora, citi -, ka romantiski piedzīvojumu meklētāji.

-  Nekas tamlīdzīgs. Mēs saprotam, ka sistēmu nevar iznīcināt tā ir pārāk spēcīga. Bet eho ir cilvēks, kas iegūst papildu brīvību sistēmas ietvaros.

-  Tad jau eho tikai izklaidē paši sevi? Vai tad viņi nepalīdz citiem uzzināt patiesību?

-   Kamdēļ? Tad tas kļūst pārāk bīstami mums tak jādomā, kā pasargāt sevi un tuviniekus! Miks skatās manī kā brīnumā.

-   Redzi, Heidi, ne visi ir gatavi pieņemt patiesību. Dažreiz patiesība liek cilvēkiem sabrukt, Jenna man parāda vēl vienu situācijas niansi.

Nokaunos par savu atpalicību. Bet tomēr kāda jēga sacelties pret sistēmu tikai privātas izklaides labad? Un vai tad patiesība nav labāka nekā saldi meli? Es tiešām nesaprotu, bet Jennai un Mikam noteikti ir taisnība. Gan jau sapratīšu vēlāk.

-   Betai ne vārda, stingri piesaka Miks.

Pazib doma: kā tad tā? Līdz šim ar Betu dalījāmies visā. Tomēr nē esmu iesaistījusies nopietnā lietā kopā ar Miku un Jennu. Tās nav nekādas bērnu spēlītes. Kad pienāks laiks, pastāstīšu.

Jenna jau nozūd pūlī. Kādas ir viņas attiecības ar Miku? Izskatījās, ka abi ir pazīstami un saprotas no pusvārda. Tas man nemaz nepatīk.

Diez kā man piestāvētu zili mati? Varbūt ne tik intensīvā krāsā, bet gaišāki. Bet tieši tādās daudzās mazās bizītēs kā šodien Jennai?

PILSĒTA MIC1062, 30A, 2095. GADA 4. JANVĀRIS. 10:13