- Es vēl neesmu pieradusi pieprasīt informāciju domās.
- Bet tavs Mi-dators?
- Palika somā.
- Kādā vēl somā, ja Mi-datori mums ir implantēti uz rokas?!
- Jaunais, ko šodien izsniedza, ir somā.
Noslēpju roku ar veco Mi-datoru aiz muguras. Nudien, tas jau kļūst apnicīgi. Betas skats pāriet pie Mika, tad atgriežas pie manis. Sejā atplaukst sapratnes izteiksme. Beta atslābst, iebukņī mani un čukst:
- Ko tu uzreiz neteici?!
- Ko tad?
- Bijāt klusā stūrītī? Nu, kā bija? Stāsti! Nu jau Beta gribēs zināt visu. Bet man ir, ko slēpt. Tāpēc pretēji gadiem ilgam paradumam man nav ne mazākās vēlēšanās ar Betu sīki apspriest Mika iekarošanas nianses.
- Kuš, vēlāk parunāsim, tūlīt beigsies pārtraukums. Gan jau izlaipošu, jo Jennas pazīšanās ar Miku tomēr ir obligāti pārrunājams jautājums.
Nolemju, ka jāpavērš nepatīkamā saruna uz citu pusi, un atvieglota ieraugu no iepriekšējās krēslu rindas snaikstāmies Jo-Jo galvu.
- Hei, Jo-Jo, kā iet?
- Heidi, super! Man te nereāli patīk. Un kā tev? Neņem ļaunā, tu esi diezgan bāla. Kaut kas nebija okei ar ēdienu, vai kas cits nav kārtībā?
- Nē… tas ir-jā, laikam pārdzēros kafiju, kaut kā jūtos ne savā ādā, bet pāries.
- Noteikti aizej uz medicīnas kiosku rau, kur halles sānā ir, un tev pāris minūtēs veiks diagnostiku.
- Nē, paldies, viss jau kārtībā. Visiem spēkiem mēģinu izdomāt, kā novērst sarunas tēmu no mana izpluinltā izskata. Galu galā šie nabadziņi pat nenojauš, kādus baismīgus noslēpumus slēpj Metropole, un es esmu kļuvusi šo noslēpumu daļa.
Tikmēr saņemam norādījumu doties iekārtoties jaunajās dzīvesvietās, lai pusdienlaikā ierastos savā prakses vietā.
Lieldatora vadībā esam organizēti sadalīti pa vagoniņiem. Neticami, ka šāds cilvēku pūlis dažu minūšu laikā spēj izvākties no milzīgās zāles, bet, tā kā katrs no mums redz detalizētas Lieldatora instrukcijas, kur katram jāiet, tiek aiztaupīta tik loģiskā kņada un haoss.
Lieldators ir manā pusē manā vagoniņā ir ari Miks un Beta.
- Mik, kā tu pazīsti Jennu? it kā starp citu pajautāju. Pamanu, ka Beta spicē ausis.
- Mācījāmies vienā skolā, viņa ir mana kaimiņiene. Dzīvo Trejkrāsu Torņos.
Esmu šokā. Trejkrāsu Torņi?! Trejkrāsu Torņi ir Metropoles ekskluzīvākais dzīvojamais rajons un apzīmē PATIEŠĀM augstāko sabiedrību! Miks un Jenna no Trejkrāsu Torņiem! Un es, meitene no parastā kvartāla, jau draudzējos ar viņiem! Un mēs visi trīs tagad esam eho! Nekas tāds man pat sapni nerādījās, no mana stāsta sanāktu tāda filma, ka visa pilsēta, elpu aizturējusi, sekotu maniem piedzīvojumiem! Knapi elpojot aiz sajūsmas, tukši blenžu sienā un sapņoju.
- Kas tā par Jennu? Beta beidzot neiztur. Redzu draudzenē neizpratni: pa kuru laiku esmu apgādājusies ar tik smalku paziņu? Protams, arī Beta zina, kas ir Torņi, esam stundām apspriedušas seriālus un realitātes šovus par Metropoles augstākās sabiedrības dzīvi un karsti vēlējušās to skatīt klātienē.
- Jennu nupat kā rādīja prakses reklāmas filmā, vai tad neredzēji? nevainīgi brīnās Miks.
Šīsdienas epizode ir jāpatur noslēpumā, turklāt vēlos iepatikties Mikam, tāpēc es spēlēju līdzi:
- Satikām starplaikā, Miks mūs iepazīstināja. Atceries, Jenna ir tā meitene ar tām kurpēm, par kurām stāstīju pēc JQ testa dienas.
Skaidri redzams, ka Betas prātā Jennai tiek piekarināta etiķete "Heidi sāncense cīņā par Mika sirdi, jāpārrunā vēlāk".
Vagoniņš atver durvis, attopamies pie iespaidīga izmēra celtnes. Atgāžam galvas, lai pavērotu ainu. "Prakses centrs," godbijīgi izdveš Beta. Cik esam redzējušas reklāmās, te ir gan kopmītnes, gan apmācību zāles, gan izklaides centrs. Ir arī sava stacija.
Ienāk prātā, ka ir taču jāpārbauda manas jaunās spējas. Noglaužu matus, lai neuzkrītoši piespiestu auss ļipiņā iemontēto slēdzi. Paveros uz ēku nu jau bez Lieldatora radītās ilūzijas, un man kļūst nelabi. Stiklā un gaismās spīdošo celtni, protams, ir nomainījis kārtējais grausts. Strūklakas nedarbojas, viss klāts melniem putekļiem. "Kā vulkāna putekļi," pie sevis nomurminu un ieslēdzos atpakaļ. Aši pametu skatu apkārt, pietupstos, lai ar pirkstiem pārbaudītu pakāpienus. Kā jau gaidīju, mana roka ir tīra. Bet es taču zinu, ka putekļi te ir, pati redzēju. Paberžot pirkstus, neko nejūtu. Beta platām acīm blenž uz mani:
- Ko tu dari?
- Es? Neko!
- Kādi vulkāniskie putekļi? Kas noticis, kāpēc tu tik dīvaini uzvedies?
- Ko tad es tādu darīju?
- Heidi, tu pieliecies, lai ar roku nobrauktu pa pakāpienu apmali, pēc tam sāki purināt roku un murmināt kaut ko par putekļiem. Paklau, te ir pilnīgi tīrs, kāpnes ir no caurspīdīga stikla, pie tam katrs pakāpiens savā krāsā! Ja kas uz katras krāsas uzkāpjot, atskan citāda mūzika, nedzirdi?
Briesmīgi niez mēle, tomēr izdodas noklusēt, ka kāpnes īstenībā ir izgatavotas no kāda raupja sakausējuma un to krāsa ir tikai viena pelēks, pelēks un pelēks. Mūziku pagādājis Lieldators, pārraidot to tieši uz mūsu smadzenēm. Gaismas arī nav slīgstam puskrēslā.
- Es tāpat, gribēju izprast, no kā gatavotas šitās trepes.
Izmantoju izdevību satuvināties ar Miku ar kādu
taču ir jāpadalās atklājumos. Kamēr Beta apbrīno pagalma stūra interjeru sengrieķu stilā, aizslīdu no viņas redzesloka. Raustu Miku aiz piedurknes.
- Mik, es nupat kā atkal izslēdzos! Tu redzēji, kāda šī ēka izskatās patiesībā?
- Heidi, tev jābūt uzmanīgākai. Kāds varēja pamanīt, ka piepeši pazūdi. Izslēgšanās un ieslēgšanās jāveic klusākā vietā.
-Jā, bet tu teici lai nepamanītu Patruļa, tas jādara tur, kur daudz cilvēku!
- Labāk tad aiziet aiz kāda stūra. Gan jau iemanīsies.
- Bet tu nejūties apjucis, kad zini, kā te ir patiesībā?
- Zini, sākumā bija tā jocīgi, bet pēc tam samierinājos un pieradu. Visā šajā ir kāds valdzinājums zināt un redzēt vairāk par pārējiem.
- Un tālāk ko?
- Kā ko?
-Jūs… tas ir mēs… Mēs zinām, ka ir acu apmāns Metropole nav tāda, kāda izskatās, un tas ari viss?
- Ko tad vēl?
- Nu… es nezinu, piepeši apraujos. Tiešām varbūt nav jālien visām pudelēm par korķi. Žēl, ka nevar pārrunāt šo ar Betu, draudzenei tiešām būtu viedoklis. Bet Betai teikt nedrīkst, viņa nudien neklusētu, un tad gan Mikam, gan man, gan, protams, ari Jennai būs nepatikšanas.
- Heidi, nekreņķējies par lietām, kurās tāpat nevari neko mainīt. Tu pārāk daudz domā. Liec Metropoli un Lieldatoru mierā, labāk iesim apskatīt kopmītnes! Varbūt būsim kaimiņi.
Miks draudzīgi apņem mani ap pleciem, un mēs ejam. Pamanu, ka mūs pavada Betas atzinīgais skatiens. Manuprāt, tomēr tajā vīd neliela skaudība. Beta parāda mūžseno apstiprinājuma žestu uz augšu paslietu rokas īkšķi. Pamirkšķinu pretī. Ceru, ka ari Betai šeit izdosies iepazīties ar kādu stilīgu džeku. Ja galīgi neviens cits nepatrāpīsies, lai ņem Jo-Jo.
Pavēroju mūs gludo sienu atspulgos. Cik varu spriest, esam saderīgs pāris. Atviegloti nopūšos, ka pietika prāta šorīt uzvilkt autentisko retrotuniku, izskatos pietiekami oriģināli. Protams, manī nav ne miņas no tā dārgā stila un elegances, kas dveš no Mika, bet, kā teiktu Beta, esmu savā elementā tāda pusmežonīga laumiņa. Tomēr uz sekundes daļu iedomājos sevi ar tirkīzziliem matiem, piecus toņus tumšāku ādu un tieši tādā stilīgā baltā kreklā un zilos džinsos kā Mikuj Lūk, tas būtu patiesi izsmalcināti un Metropolei piemēroti.