Mums šorīt ir atgādināts arī par Metropoles uzvedības normām. Pārvietošanās pilsētā ieteicama vilcienā vai personiskajā transportā. Ja tomēr ejam kājām, tikai lēniem soļiem, nekādas skriešanas un lēkāšanas. Metropolē ir ļoti klusu, jo saziņa ar līdzpilsoņiem ir vēlama tikai MIC portālā, tas ir, ar personiskajiem Mi-datoriem. Klātienē vēlamais saziņas veids ir pieklusinātas sarunas; skaļi smiekli un klaigāšana, tāpat kā dziedāšana vai jebkādas citas emociju izpausmes tiek uzskatītas par kultūras trūkumu. Šāda uzvedība saglabājusies atpalikušajos kvartālos ārpus kupola.
Ja skatās no šāda viedokļa, mans rūpīgi izkoptais stils, kas 5A kvartālā bija pilnīgi normāls un iederīgs, gribot negribot būs jānomaina. Vēlos iederēties Metropolē un piestāvēt Mikam.
Ja Beta nevēlēsies mainīties, viņai būs problēmas.
Bet tomēr tirkīzzilie mati būs pārāk klaja Jennas atdarināšana, Miks uzreiz sapratīs, ka tas darīts viņa dēļ. Man jāsaglabā savs "es". Okei, lai būtu salātzaļi. Nē, labāk maigi zeltaini. Varbūt platīnblondi kā Mikam? Jāpakonsultējas ar Betu, viņa sapratīs, ka Mika dēļ man IR kaut kas jādara ar savu ārieni.
"Gan jau pieradīsi pie sava izskata," aģents A5-24 uzjautrināts aplūkoja sevi digitālajā spogulī. Izmēģināja mīmiku, pamāja sev. Saraustīja žaketi.
- Sveiks, aģents A5-24 ieslēdza šifrēto sakaru kanālu.
- Kāpēc nesūti digitālos ziņojumus kā visi normāli aģenti? Starp citu, kā jūties, atgriežoties bērnībā? Patruļas centrā zobgalīgi atsaucās aģents A5-22, kurš tobrīd dežurēja pie dzīvo sakaru kanāla.
- Nebīsties, dabūsi arī savu digitālo ziņojumu. Man kļuva garlaicīgi.
- Protokola pārkāpums. Dzīvie sakari pieļaujami tikai ārkārtas situācijā.
- Bet tu taču esi mans draugs, vai ne?
- Okei, okei, nenosūdzēšu tevi. Ko dari?
- Tupu piešķirtajā kopmītnes istabiņā.
- Ko tad neej tušēt ar vienaudžiem, ko? Es šodien palasīju Prakses centra reklāmas bukletu nav labākas vietas, kur iegūt jaunus draugus un lieliski pavadīt laiku, aģents A5-22 irgojās.
- Divdesmit otrais tu esi ēzelis. Labs ir, man jādodas uz Mediju centru. Strādāt.
- Cik no tavējiem aizbilstamiem atvēra programmu?
- Reģistrēju divpadsmit, no tiem viens manā degungalā. Bet izdevās noskenēt avotu.
- Nearestēji?
- Nē, man jāseko plānam.
- Heidi, diena jau pāri pusei, bet mēs tā īsti vēl neesam aprunājušās! Vai tad nepriecājies, ka esam praksē kopā? Beta mani bažīgi uzrunā. Esmu sprukās. Atzīties par eho nedrīkst, bet aprobežoties ar puspatiesību ari tā kā neērti.
-Tu ko, viss kārtībā! Esmu stresā par pirmo dienu. Ejam, apskatīsim manu istabu un pēc tam tavu!
Izlemju, ka sarunas novēršana uz neitrālu tematu būs laba izeja no situācijas. Dažas pēdējās stundas nedaru neko citu kā tikai mēģinu pārtraukt sev nepatīkamas sarunas.
Mūsu istabas kopmītnēs nudien ir ko vērts! Jāatzīst, ka man vēl nav bijis drosmes aplūkot, kāda izskatās mana istaba bez Lieldatora rozā brillēm, bet gan jau. Kāda tam nozīme visi dzīvo, kā ir, un nekādas vainas.
Durvis nedzirdami ieslīd sienā. Durvju sensorā ir ieprogrammēts mans izskats, balss un ādas sastāvs dators mani ir nekļūdīgi pazinis un aicina ienākt apartamentos. Istaba ir īstā Metropoles stilā pilns ar jaunākajām tehnoloģijām, minimāls mēbeļu klāsts, krāsas gaišas un dzidras.
- Klau, bet tiešām neviena istaba nav līdzīga citām, Beta sajūsmā paziņo.
- Un tik ērti! Nevar ne salīdzināt ar mājām, vai ne?
- Un pa logiem paveras tik brīnišķīga panorāma! Diez vai tie ir digitālie logi vai īstie?
- Nezinu, kāda starpība? Gandrīz jau izpļāpājos, ka skats pa logu jebkurā gadījumā ir ilūzija, mani aptur tikai Betas kārtējais pārsteigtais skatiens. Tas ir, es gribēju teikt, ka skats būtu vienlīdz labs visos gadījumos.
- Bet kā tev šķiet? Nu, panāc!
Kopīgi pieejam pie loga. Logu, protams, nevar atvērt, un labāk to nedarīt, jo esam trīsdesmit astotajā stāvā. Atkal tīksminos par saules un pilsētas daudzkrāsaino gaismu atspulgiem. Kluss velniņš čukst ausī nu izslēdz saikni ar datoru un paskaties, nu paskaties, kā ir patiesībā!
Bet varbūt es negribu neko redzēt. Nu labi, uz dažām sekundēm, kamēr Beta ir izskrējusi aplūkot labierīcību telpas. Attopos blenžam sienā. Skaidrs, ka nekādu logu te nav, un nav arī zināms, kur īsti atrodamies. Veikli ieslēdzos atpakaļ, pirms Beta atgriežoties ir atklājusi tukšu istabu.
- Ei, tur bija gan izklaides kanāli, gan veselības stāvokļa monitori! Beta atgriezusies ziņo. Klau, kas jums ar Miku īsti ir?
- Kā tev šķiet: es viņam patiku? Šis jautājums mani patiešām uztrauc.
- Nu nezinu. Jūs tur tik bieži par kaut ko sačukstaties un nolienat kaut kur stūri. Es brīžiem jūtos pilnīgi lieka.
- Beidz, tu redzēsi, ka es varēšu sadalīt laiku starp jums taisnīgi uz pusēm! Kā tev šķiet: vai es viņam patiešām patīku?
- Manuprāt, jā; ja nepatiktu, viņš sen būtu aizmucis. Starp citu kas tā par Jennu?
- Satikām Jennu starplaikā. Viņi izskatījās labi paziņas. Miks saka, ka tā esot viņa kaimiņiene. Abi no augstākās sabiedrības, paši Trejkrāsu Torņi, tu vari iedomāties? Brīžiem šaubos, vai tur pie šiem abiem iederos. Starp citu, attiecībā uz ārieni Beta, man jāuzlabo izskats. Man jāizskatās piemēroti Mikam. Un Metropolē tāpat neatzīst košas krāsas.
- Ko tu gribi mainīt?
- Es jau gribētu tādus zilus matus kājennai. Bet tā būs pārāk atklāta kopēšana.
-Jā, to viņa uzreiz pamanītu. Bet kāda vēl būtu labi izsmalcināta krāsa?
- Klau, varbūt zeltainus? Mēs abas!
- Fui!
- Nu, lūdzu! Man ir e-kupons!
- Kāds kupons?
- Kā, tev nepiešķīra? Paskaties MICā, tavā profilā jābūt ziņai no Prakses centra! Ja prakses dalībnieks maina savu ārieni uz Metropoles standartam atbilstošu, process ir bez maksas! Un zini mēs šodien bijām vienīgās sarkanmatainās.
- Man nav iebildumu. Es negribu būt kā visi.
- Nu lūdzu, man bail vienai iet uz to procedūru!
Pēc desmit minūtēm dīkšanas Beta piekrīt. Sperts vēl viens solis ceļā uz Mika sirdi! Jau kuro reizi šodien jūtos kā pacēlusies spārnos.
Izmetos bezgalīgajā gaitenī, Beta man seko. Prakses ēkas kopmītņu blokam ir cilindra forma, gaitenis ar ieejām praktikantu dzīvokļos veido šķietami nebeidzamu spirāli. Bloka vidus tukšs, bet viss pilnīgi droši ja es sadomātu lēkt lejā, mani noturētu īpaši drošības lauki. Runā, ka prakses gada beigas absolventi tā arī atzīmējot ar lēcienu tukšumā.
Betas durvis ir gandrīz tieši virs manis, vien pāris spirāles apgriezienu augstāk, savukārt Miks, ak tu laime, mīt manā "stāvā", bet tieši pretī. Ja mēs abi vienlaikus izietu gaitenī, varētu pamāt sveicienus un viens otru saskatīt.
Palūkojos pa margām augšup, tad lejup šķiet, ka malējie stāvi tinas dūmakā. Tad piepeši atkal atceros, ka tā ir ilūzija. Bet, ja es vēlos Miku, man tas ir jāpieņem. Miks to uzņem mierīgi, tātad es arī varu!
Aplūkojam arī Betas istabu, tad šķiramies, lai nedaudz atpūstos un sagatavotos savas nākamās darbavietas apmeklējumam.
Pēc Lieldatora atgādinājuma metos uz vagoniņu, kurš mani nogādās uz prakses darbavietu Mediju centru. Pašapzinīgi nopētu līdzbraucējus. Jā, visi nav paspējuši apgādāties ar paziņu loku, daļa sēž sarāvušies gluži tāpat kā es šorīt un tramīgi aplūko prakses biedrus.